Arnis Lapiņš: Jaunas vēlēšanas, jauna iespēja cerībām  (109)

Situāciju ir mēģināts uzlabot ar kārtējo un arī ārkārtas vēlēšanu palīdzību, diemžēl cerības vienmēr nomainījusi vilšanās, kritika nemazinās, politiķu popularitātes reitingu līknes kopumā iet tikai uz leju.

Šķiet, būtu loģiski, ja iedzīvotāju vidū beidzot iestātos pamatīga politiskā apātija, vēlēšanu aktivitāte samazinātos, jo, ja jau tu regulāri apdedzinies, ir grūti sagaidīt, ka tu atkal un atkal bāzīsi roku krāsnī, joprojām cerot sajust atspirdzinājumu.

Taču "DNB Latvijas barometra" jaunākais pētījums (kura rezultāti šajā jomā jau iepriekš pierādījuši, ka atbilst reālajai vēlētāju aktivitātei) liecina par pretējo - 2013.gada 1.jūnijā paredzētajās pašvaldību vēlēšanās noteikti plāno piedalīties 50% Latvijas pilsoņu, bet 23% norādījuši, ka vairāk ticams, ka viņi piedalīsies. Augsts rādītājs, turklāt, salīdzinot ar 2009.gada aprīļa datiem, aptaujāto gatavība iet un balsot ir tikai augusi.

Arī cerības nav nekādas mazās. Jautāti par to, kā dzīve viņu pašvaldībā varētu mainīties pēc šīgada pašvaldību vēlēšanām, 21% aptaujāto paredz, ka tā varētu uzlaboties (2009.gadā – 10%), bet tikai 2% uzskata, ka tā pasliktināsies (2009.gadā – 13%). 46% pētījuma dalībnieku norādījuši, ka, viņuprāt, dzīve pašvaldībā pēc vēlēšanām nemainīsies.

Vispār jau interesanti, uz ko balstītas cerības, ka šoreiz iešana un balsošana dos labākus rezultātus, nekā ierasts. It kā nav jau pat jaunu varoņu, uz kuriem likt cerības. Protams, katrā vietā situācija ir atšķirīga, taču vismaz lielajās pašvaldībās nav parādījušies vērā ņemami jauni politiskie spēki – ne konstruktīvi orientēti, ne ar saknēm ārpuszemes civilizācijās. Bet varbūt līdzdalība vēlēšanās ir vienkārši savdabīgs rituāls, kas jāveic laiku pa laikam tāpēc, ka tas tā pieņemts?

Pētījuma rezultāti sniedz arī atbildi par motivāciju. Visbiežāk iedzīvotāji teikuši, ka piedalīsies vēlēšanās, lai izpildītu savu pilsoņa pienākumu (56%). Gandrīz puse no tiem, kuri izrādījuši gatavību piedalīties vēlēšanās, starp būtiskākajiem iemesliem minējuši arī vēlmi ietekmēt savas pašvaldības nākotni (49%). Savukārt trešais biežāk minētais līdzdalības iemesls ir uzskats, ka ikvienai balsij ir nozīme – tā var izšķirt vēlēšanu rezultātus (37%). Visretāk iedzīvotāji teikuši, ka vēlēšanās piedalīsies, jo vēlas, lai kāds cits saraksts ieņem mazāk vietu, - 12% (to, šķiet, nebija ņēmuši vērā "Dombrovska komandas Rīgai" kampaņas veidotāji), un ka vēlēt ies tāpēc, ka to dara viņiem pazīstamie cilvēki, ģimenes locekļi (8%).

Var jau būt, ka taisnība tiem sociologiem, kuri apgalvo, ka Latvijas sabiedrība ir vērotāja – tā ir kritiska, gaida un pieprasa pārmaiņas, cer, ka atradīsies arī pārmaiņu īstenotāji, taču pašas sabiedrības politiskās līdzdalības līmenis un intelektuālais piedāvājums ir zemi. Piemēram, gan politiķi, gan viņu kritizētāji bieži norāda, ka beidzot vajadzētu radīt skaidru nākotnes vīziju un tautu vienojošu ideju, taču neviens neko nopietnu tā arī nav piedāvājis. Dalība vēlēšanās tiek uzskatīta gandrīz par vienīgo instrumentu pārmaiņu veicināšanai.

Bet varbūt skaidrojums ir cits, un nākotnes cerības nemaz netiek saistītas ar politiķiem un partijām? Politiķi taču nav vienīgie, kas ietekmē to, kāda valstī un konkrētā pašvaldībā būs dzīve pēc gada vai diviem. Ir taču arī citi cilvēki – ierēdņi, kurus gan pieņemts lamāt, bet kuri kopumā, atšķirībā no politiķiem, ir kļuvuši krietni profesionālāki nekā pirms gadiem desmit. Ir uzņēmēji. Nākotni var ietekmēt arī ekonomiskā situācija pasaulē, Eiropas Savienība un tās institūcijas. Iespējams, ka tieši šeit tiek rasts pamats cerībām.

Taču ir vēl kāds apstāklis – izrādās, ka neapmierinātība ar savām pašvaldībām nemaz nav tik visaptveroša, kā to varētu iedomāties. 2009. gadā iedzīvotājiem tika lūgts prognozēt, kā dzīve viņu pašvaldībā varētu mainīties pēc pašvaldību vēlēšanām, un toreiz tikai 10% uzskatīja, ka pēc vēlēšanām dzīve varētu uzlaboties. Pašlaik 41% aptaujāto atzīst, ka dzīve tomēr ir uzlabojusies.

Tāpēc laikam jau nav brīnums, ka 39% aptaujāto atzīst – balsos par to pašu politisko spēku, par kuru atdeva balsis iepriekšējās vēlēšanās. Tā īsti vīlušies iepriekšējā izvēlē ir 21%. Jāpiebilst, ka salīdzinoši lielai aptaujāto daļai nav noteikta viedokļa šajā jautājumā (32%).

Droši vien būtu vajadzīgi krietni plašāki pētījumi, lai noskaidrotu, kā ir patiesībā. Taču viens gan ir skaidrs – cilvēku izvēli lielākoties noteiks tas, kādi deputātu kandidāti būs sarakstos (48%) un kādi būs sarakstu līderi (47%). Mēs varam sūroties, ka vēlētāji nepamatoti paļaujas un cer uz dažām personībām, taču ko gan citu var sagaidīt, ja politiskās partijas un grupas kļūst aizvien līdzīgākas, ja tām nav ne ideoloģijas (ja neskaita dažas nostādnes nacionālajā jautājumā), ne politisku principu, ne kā cita, kas stabili ļautu tās atšķirt vienu no otras. Darbojas princips – šoreiz labāku komandu ir savākuši šie, par viņiem arī nobalsošu.