Aleksandra Bambale: Kā funkcionē Eirosistēma  (99)

Arī līdz šim Latvijas ekonomikas attīstību lielā mērā ietekmēja notikumi eiro zonā, jo gan ģeogrāfiski, gan ekonomiski esam Eiropas sastāvdaļa, Eiropas valstis ir nozīmīgas Latvijas ārējās tirdzniecības partneres, un arī mūsu finanšu sistēmā dominē eiro valūta. Paredzams, ka šī ietekme nākotnē arvien pieaugs līdzās mūsu iespējām ietekmēt Eiropas ekonomisko politiku, iesaistoties Eirosistēmas darbā.

Šajā rakstā centīšos atbildēt uz jautājumu, kā darbojas Eirosistēma un kā Latvija tajā iekļausies.

Neliels ieskats vienotās Eiropas valūtas vēsturē

1988. gadā Eiropadome nolēma izveidot Ekonomikas un monetāro savienību (EMS). Šī mērķa sasniegšana notika pakāpeniski - trīs posmos.

EMS izveides pirmais posms tika uzsākts 1990. gada 1. jūlijā, kad tika atcelti ierobežojumi kapitāla kustībai starp dalībvalstīm.

1995. gada decembrī Eiropadome vienojās no 1999. gada 1. janvāra ieviest vienoto Eiropas valūtu - eiro. Nepieciešamos nosacījumus dalībai EMS un vienotās valūtas ieviešanai no 1999. gada 1. janvāra izpildīja 11 dalībvalstis - Beļģija, Vācija, Spānija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Somija. 1998. gada 25. maijā šo 11 valstu vadītāji iecēla Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidentu, viceprezidentu un pārējos četrus ECB valdes locekļus. Viņi sāka pildīt savus amata pienākumus ar 1998. gada 1. jūniju, kas uzskatāms par ECB dibināšanas brīdi.

1999. gada 1. janvārī sākās EMS trešais un pēdējais posms, ko raksturoja monetārajā savienībā sākotnēji iesaistīto 11 dalībvalstu valūtas kursu neatsaucama fiksēšana un vienotas monetārās politikas nodošana ECB pārziņā. Sākotnēji šīs valstis ieviesa eiro bezskaidras naudas norēķinos. 2001. gada 1 janvārī eiro zonai pievienojās Grieķija. Skaidras naudas norēķinos eiro tika ieviests 2002. gadā.

Pēc 2002. gada eiro zonai pievienojās un eiro ieviesa vēl 5 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis: Slovēnija - 2007. gadā, Kipra un Malta - 2008. gadā, Slovākija - 2009. gadā, bet Igaunija - 2011. gadā.

Nākamā eiro zonas paplašināšana varētu notikt 2014. gada 1. janvārī, kad eiro plānojusi ieviest Latvija.

Kā darbojas Eirosistēma

ECB ir Eiropas vienotās valūtas - eiro - centrālā banka. ECB galvenais uzdevums ir uzturēt cenu stabilitāti eiro zonā. Kopumā eiro zonā ietilpst 17 ES dalībvalstis, kuras kopš 1999. gada ieviesušas eiro. Šo 17 dalībvalstu centrālās bankas un ECB veido Eirosistēmu. Savukārt Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) sastāvā ir ECB un visu ES dalībvalstu nacionālās centrālās bankas neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav ieviesušas eiro. Eirosistēma un ECBS pastāvēs paralēli tik ilgi, kamēr būs ES dalībvalstis, kuras atrodas ārpus eiro zonas. Patlaban Latvijas Banka ir ECBS dalībniece, savukārt pēc eiro ieviešanas kļūsim par Eirosistēmas dalībniekiem, kopā ar ECB un pārējām eiro zonas centrālajām bankām īstenojot Eirosistēmas funkcijas.

Eirosistēmas svarīgākā funkcija ir monetārās politikas īstenošana eiro zonā. Šo funkciju galvenokārt īsteno, izmantojot finanšu tirgus operācijas. ECB un nacionālās centrālās bankas eiro zonā ir vienīgās institūcijas, kurām ir tiesības emitēt banknotes. Ņemot vērā banku sistēmas atkarību no naudas bāzes, Eirosistēma tādējādi spēj nodrošināt ietekmi uz naudas tirgus apstākļiem un procentu likmēm. Tāpat Eirosistēma veic darījumus valūtu tirgos, veicina maksājumu sistēmu raitu darbību, pārvalda ārējās rezerves. Eirosistēmas uzdevums ir arī, sadarbojoties ar citām ES un nacionālajām institūcijām, sniegt savu ieguldījumu finanšu stabilitātes nodrošināšanā un veicināt Eiropas finanšu integrāciju. Citi uzdevumi ir padomdevēja funkcijas attiecībā uz ES vai nacionālā līmeņa tiesību aktu projektiem Eirosistēmas kompetenču jomā, statistiskās informācijas vākšana un apkopošana, kā arī starptautiskā sadarbība.

Bieži nākas dzirdēt, kāpēc pēc eiro ieviešanas nepieciešams saglabāt nacionālās centrālās bankas un vai eiro zonas naudas politiku nevarētu veikt viena starpnacionāla institūcija, t.i., ECB. Eirosistēmas modelim, kad monetārā politika un citas funkcijas tiek veiktas, ECB sadarbojoties ar nacionālajām centrālajām bankām, ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, tas ļauj Eirosistēmu funkciju īstenošanā efektīvi izmantot ilggadīgo nacionālo centrālo banku pieredzi, kompetenci un operacionālo infrastruktūru. Otrkārt, tādu faktoru kā eiro zonas ģeogrāfiskais lielums, tautu, valodu un kultūru dažādības dēļ finanšu sektora dalībniekiem ir krietni efektīvāk nodrošināt pieeju eiro zonas monetārās politikas instrumentiem, maksājumu sistēmām u.c. Eirosistēmas elementiem tieši caur nacionālo centrālo banku, ar kuru attiecīgas dalībvalsts finanšu sektoram ir izveidojušās ilgstošas un uzticamas attiecības.

Eirosistēmas ietvaros nacionālo centrālo banku pienākumi ir monetārās politikas operāciju īstenošana, ECB ārējo rezervju operacionālā pārvaldība, pašu centrālo banku ārējo rezervju pārvaldība, finanšu tirgu infrastruktūras un maksāšanas instrumentu darbības nodrošināšana un pārraudzība, eiro banknošu emisija kopā ar ECB, statistisko datu vākšana un atbalsta sniegšana ECB, kā arī ne mazāk svarīga - analītiskā funkcija, turpinot rūpīgi sekot un pētīt ne vien norises pašu ekonomikā, bet fokusējoties arī uz eiro zonas kopējām ekonomiskajām norisēm. Tāpat nacionālās centrālās bankas īsteno arī citas funkcijas ārpus Eirosistēmas uzdevumiem, piemēram, daudzu eiro zonas valstu centrālās bankas nodrošina banku vai finanšu sektora uzraudzību.

ECB atšķirībā no nacionālajām centrālajām bankām veic tikai nelielu skaitu operāciju. ECB koncentrējas uz Eirosistēmas politikas formulēšanu un lēmumu pieņemšanu par monetārās politikas operācijām un nodrošina, lai nacionālās centrālās bankas konsekventi īstenotu tās lēmumus. ECB pienākumos ietilpst arī tiesību aktu pieņemšana, banknošu emisiju apstiprināšana, intervences ārvalstu valūtu tirgos, ārējo rezervju pārvaldības stratēģijas noteikšana, maksājumu sistēmu darbības nodrošināšana un pārraudzība u.c. uzdevumi.

Drīzumā ECB funkciju klāstam plāno pievienot vēl vienu ļoti būtisku uzdevumu - eiro zonas banku sektora centralizētu uzraudzību - kā banku savienības pirmo elementu.

Galvenais mērķis - cenu stabilitāte

Eirosistēmas galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti. ECB ir formulējusi cenu stabilitātes definīciju - vidējā termiņā nodrošināt gada inflāciju nedaudz zem 2% līmeņa (nesavienojama ar cenu stabilitāti ir ne tikai inflācija virs 2%, bet arī deflācija).

Eirosistēmas monetārā politika tiek īstenota, ietekmējot īstermiņa procentu likmju līmeni un nodrošinot cenu stabilitāti vidējā termiņā. ECB padome ar saviem lēmumiem nosaka galvenās procentu likmes (refinansēšanas likmi, noguldījumu iespējas likmi, aizņemšanās iespējas likmi), kā arī izmanto vairākus monetārās politikas instrumentus, piemēram, atklātā tirgus operācijas, pastāvīgās aizņemšanās/noguldīšanas iespējas, obligāto rezervju prasības.

ECB lēmumi balstās uz divu pīlāru pieeju cenu stabilitātes risku analīzei. Pirmais pīlārs ir ekonomiskā analīze - ECB izvērtē īsa un vidēja termiņa cenu attīstību ietekmējošos faktorus (reālās ekonomikas darbību, cenas un izmaksas, fiskālo politiku, maksājumu bilanci), aktīvu cenas finanšu tirgos, veido makroekonomiskās prognozes. Otrs pīlārs ir monetārā analīze - tiek vērtēta vidēja un ilgāka termiņa mijiedarbība starp naudu un cenām (monetāro rādītāju un kredītu attīstība). Monetārā analīze galvenokārt kalpo, lai papildus pārbaudītu ilgākā perspektīvā ekonomiskajā analīzē iegūtās īstermiņa monetārās politikas norādes.

Lēmumu pieņemšana

Galvenā ECB lēmējinstitūcija ir padome, kuras sastāvā ietilpst seši ECB valdes locekļi, kā arī eiro zonas valstu nacionālo centrālo banku vadītāji. Starp ECB padomes nozīmīgākajiem uzdevumiem ir eiro zonas monetārās politikas noteikšana, tostarp Eirosistēmas monetāro mērķu, procentu likmju, obligāto rezervju normas noteikšana.

ECB padomes sanāksmes parasti notiek divas reizes mēnesī ECB mītnē - Eirotorņa (Eurotower) ēkā Frankfurtē, Vācijā. Katra mēneša pirmajā sanāksmē padome novērtē tautsaimniecības un monetāro attīstību un pieņem attiecīgā mēneša lēmumu par monetāro politiku. Savukārt otrajā sanāksmē tiek apspriesti citi ar Eirosistēmas uzdevumiem saistīti jautājumi. Pēc eiro ieviešanas mūsu valstī arī Latvijas Bankas prezidents kā ECB padomes loceklis piedalīsies ECB monetārās politikas lēmumu pieņemšanā.

ECB valdē darbojas ECB prezidents, viceprezidents un četri valdes locekļi. ECB valdi ieceļ Eiropadome, un tās pienākumi ir sagatavot ECB padomes sanāksmes, īstenot eiro zonas monetāro politiku, vadīt ECB praktisko darbu. Patlaban ECB prezidenta pienākumus pilda Mario Dragi (Mario Draghi).

Viens no būtiskākajiem ECB darbības principiem ir neatkarība no izpildvaras un likumdevēja. Ne ECB, ne nacionālās centrālās bankas, ne arī kāds no to lēmējinstanču locekļiem nedrīkst lūgt vai pieņemt ne ES institūciju vai struktūru, ne arī kādas ES dalībvalsts valdības vai kādas citas instances norādījumus. ES institūcijām un struktūrām un dalībvalstu valdībām jāievēro šis princips, un tās nedrīkst mēģināt ietekmēt ECB vai valstu centrālo banku lēmējinstanču locekļus.

Tāpat kā Latvijas Bankas gadījumā, ECB finanses ir nodalītas no ES finansēm. ECB ir savs budžets, tās kapitālu apmaksā eiro zonas valstu centrālās bankas. Valstu, kas nav ieviesušas eiro, centrālās bankas piedalās kapitāla apmaksā ar nelielu ieguldījumu ECBS operacionālo izdevumu segšanai. Pilnībā savu kapitāla daļu šīs valstis apmaksā, ieviešot eiro.

Līdzšinējā monetārā politika Latvijā

Līdz šim Latvija īstenojusi fiksēta valūtas kursa politiku - lats tika piesaistīts vairāku lielu valūtu grozam, bet kopš 2005. gada - eiro, un šāda politika kalpojusi labi. Tā ir bijusi optimāla izvēle Latvijai un arī pārējām Baltijas valstīm, jo esam mazas un atvērtas tautsaimniecības - vienlīdz atkarīgas no eksporta un importa (izejvielas, energoresursi u.c. jāieved, lai eksportpreci saražotu). Latvijas Bankas eksperti ir dziļi pētījuši, modelējuši alternatīvus scenārijus, secinot, ka inflācijas un tautsaimniecības izaugsmes svārstības (pie savādākas monetārās politikas un pat pie lielāka valūtas kursa svārstību koridora) būtu daudz lielākas, bet fiksēts kurss novērš šādu nestabilitātes risku.

Eiro ieviešana nozīmētu lielāku drošības sajūtu - mūs neskartu dažādi spekulatīvi uzbrukumi valūtai, būtu vieglāk risināt banku sistēmas īstermiņa problēmas, jo talkā varētu aicināt ECB (visticamāk, savulaik ar ECB palīdzību daudz vieglāk būtu izdevies atrisināt "Parex bankas" likviditātes problēmas un ekonomiskā krīze nebūtu tik dziļa).

Turklāt Latvijas iedzīvotājus jau tagad daudz vairāk interesē un viņu lēmumus ietekmē tas, ko ar procentu likmēm dara ECB, nevis Latvijas Banka (apmēram puse no visiem Latvijas iedzīvotāju uzkrājumiem un vairāk nekā 80% no ņemtajiem kredītiem ir eiro).

Kas notiks pēc pārejas uz eiro

Pievienojoties eiro zonai, Latvijas Bankas funkcijas nemainīsies. Mainīsies monetārās politikas lēmumu pieņemšanas vieta - eiro zonā par monetāro politiku lemj ECB padome, kurā vienlīdzīgi pārstāvētas visu eiro zonas valstu centrālās bankas.

Latvijas Bankas funkciju loks nesašaurināsies, bet nosedzamais darba lauks, eiro zonas kontekstā pilnvērtīgi iekļaujoties, paplašināsies. Kā līdz šim, centrālā banka rūpēsies par skaidras naudas izlaišanu (tobrīd tie būtu eiro, nevis lati), par maksājumu sistēmu raitu darbību, maksājumu bilances un citu statistiku. Būtiski uzsvērt, ka procentu likmju un citu monetārās politikas lēmumu sakarā mums būs jāpārredz visa eiro zona, un savos lēmumos vadīsimies no kopējām Eiropas ekonomikas interesēm.

Pēc pārejas no lata uz eiro Latvijas Banka ar līdztiesīgu balsi piedalīsies ECB lēmumu pieņemšanā. Mūsu balss būs tikpat vērtīga kā Somijai, Vācijai, Īrijai u.c. Turklāt jāņem vērā, ka eiro tiek ieviests arvien vairāk Baltijas jūras reģiona valstīs (Somija un Igaunija jau ieviesušas, to plāno Latvija, Lietuva un, iespējams, arī Polija), un tas nozīmē, ka mūsu reģions iegūs lielāku svaru eiro zonas lēmumu pieņemšanā.

Latvijas ekonomikas pieauguma un lejupslīdes svārstībās jau patlaban novērojam diezgan liela sinhronizācijas pakāpe ar eiro zonas lielo valstu ekonomikām. Tādēļ vairumā gadījumu eiro zonai kopīgi noteiktā procentu likmju politika Latvijai būs izdevīga. Lai arī tā vairs nebūs pēc pasūtījuma "šūdināta" tieši Latvijai, nenosalsim un nepārkarsīsim arī lielākā "šūšanas firmā" ražotā apģērba gabalā.