Lielais režisors Alvis Hermanis, labu gribēdams, ir iedalījis partijām taisni rokā pīķa dūzi, ar ko attaisnot jebkādu paslīdēšanu vai nogāšanos augšpēdus, proti, vēlētājs ir dumjš, prātiņu izkūkojis, vienvārdsakot, lumpenis. Tomēr zolītes spēlmaņi zina, ka grimst arī nepiesiets dūzis un pati dzīve, kas ir vēl lielāks režisors par Hermani, gādā, ka vēlētājiem vai, atļaujiet man teikt, tautai, ir platais, ko uzlikt uz dūža.
Pastāstīšu jums savu Saeimas vēlēšanu baismīgās nākotnes redzējumu, un, kam vaļa klausīties, tas zina, ka gaišreģu liktenis ir izgudrēm tekoši klāstīt briesmīgas lietas, tāda bija arī nemaldīgās Kasandras un Nostradama nasta. To jau būsiet dzirdējuši, ka no pelniem un trūdiem celsies Repšes kungs. Dabiski, ka viņš nāks kā tiesātājs, un, lai gan pašlaik vēl mākslīgā intelekta izgudrotāju redzam mirdzošu kā fosforescējošu punktiņu, ticiet man, tas augs augumā, līdz degs kā bāka, šļāksies pāri kā devītais vilnis un, ņemot vērā marsiešu noslieci uz politisko vardarbību, es vis nākamruden labprātāk negribētu būt Latvijas attīstības pretinieku rindās.
Par mantību, kas ir gaišā spēkavīra Einara mugursomā, mēs apmēram zinām, bet, tāpat kā Afrodīte piedzima jūras putās, tā arī tepat Latvijas dubļos sabrukušo ceļu dangās un peļķēs radīsies ārkārtīgi spēcīga un skaista kā dieviete Reģionu jeb Lauku partija, kas atšķirsies no citām politiskajām varietātēm, ka uzmanības centrā patiešām liks cilvēku un viņa sīkās vajadzības un spēs parādīt mazos, labos darbiņus, ko paveikuši partijas tēvi – provinces novadu un mazpilsētu vadītāji. Nu re, Saeimas vēlēšanu starta laukums jau ir diezgan piepēdots, lai tur daudziem vis vietas nepaliktu. Par Nacionālo apvienību un Zaļo zemnieku savienību lai piekritējiem galva vis nesāp. Tie kā dzeņi kaļ tavu kalšanu vai kā kafijas dzirnaviņas maļ tavu malšanu – lēni un labi, un, lai cik vējīgs ir latviešu elektorāts, mazumiņu balsu tas Nacionālajai apvienībai vai skaistajam sirmgalvim Brigmaņa kungam vienmēr atlicinās.
Protams, acis pēc sēdvietām pašā Saeimas zāles centrā lūsina par sevi pārliecinātākā partija, jo pastāvīgi iesmaržojas ar jauno "Rexona plus", – "Vienotība". Uz to brīdi nākamgad tā jau būs piepulcinājusi visu Reformu partiju, tas ir, Rinkeviča un Pavļuta kungu, un premjerministra brālēns Vjačeslavs arī noderētu kā lietaskoks. Šie politiskie ļaudis no varas partijas gan negribētu redzēt jaunā gaismā esošo valdības mājas iedzīvi, un viņi nāk kā apsūdzība tam netaisnīgajam pasaules iekārtojumam, ka tiesības uz varu nevar mantot, un tās jāiegūst noteiktā regularitātē noliktās vēlēšanās. Zināms, ka vēlētāji ir viena nepatīkama suga un slikti audzināta brandža, tāpēc ir škrobe, ka vēl nav anulētas šī sabiedrības segmenta balsstiesības, un prātīgākais būtu izturēties pret šo nepacietīgo publiku ar lielāku ignoranci, taču diemžēl mazā pasaulīte joprojām pastāv. Viņus nevar atšūt, viņi mēdz pārdoties par solījumiem, kas rakstīti uz bērza tāss, un slikti pielāgojas "Vienotības" noteiktajiem skarbajiem Ziemeļu dzīvesveida apstākļiem. Tas vispār ir maziski – nejusties pateicību parādā par izvilkšanu no krīzes, un, atklāti runājot, daudziem vēlētājiem uz pieres ir rakstīts: es vairs negribu balsot par nebeidzamām reformām un bezgalīgu tiesiskumu.
Ko gan es par "Vienotību" ar simpātiju gribu teikt. Tā nav nekāda Žaņu partija un vēl ilgi pastāvēs kā varen stipra sekta, jo par ko citu lai balsotu, kā tagad modīgi teikt, "ofisu planktons", Rīgas trotuāru japīši un Alberta ielas sievieši. Tomēr būtu jābažījas, vai Solvita Āboltiņa piedalīsies manis aprakstītajos nākotnes notikumos, jo citvasar varētu pārcelties uz Briseli par eirokomisāri, un Radītājs vien zina, pa kādiem ceļiem viņš vedīs Valdi Dombrovski. Mazliet grīļīgu varas partiju dara arī latentās separātisma tendences, kad kādu piedzīvotu likstu dēļ "Sabiedrība citai politikai" atskārstu, cik brīnišķīgu "pa kreisi" nišu viņi pametuši konsolidācijas dullumā, vai Kalnietes kundzi ar "Pilsonisko savienību" dīdītu velnēns atcerēties nacionālo auseklīšu laiku, taču kopsummā veselā "Vienotības" organismā mājo vesels gars un stipra dzīvotgriba.
Bet gaišākais mirklis no aizvadītajām pašvaldību vēlēšanām ir tas, ka aizvien vairāk etniskie latvieši sabiedrojas ar krievvalodīgo "Saskaņas centra" partiju. Eksprezidents Zatlers ir piemeklējis brīnumatbilstošu pavārdu šiem tautiešiem – "latviešu merkantilie cilvēki". Grūti teikt, kādēļ pilsoņi ietiepīgi balso par "SC", kas būtībā pārstāv Maskavas intereses Latvijā, kādēļ stājas šajā partijā un kāpēc devuši amnestiju Ušakovam, kurš pirms pusotra gada aktīvi aģitēja par krievu valodu kā otro valsts valodu. Varbūt zēnības gados, piemēram, dep. Elksniņam neganti klases biedri bāza sniegu aiz apkakles vai kopgaldā apmētāja ar saviļātas maizes bumbiņām, un tāpēc cilvēks šīs bērnu dienu pārestības dziļi noglabājis sirdī. Varbūt esam atgrūduši krietnus patriotus vai neesam piešķīruši augsti mācītam intelektam atbilstošu posteni, bet varbūt tāda daba – būt par merkantilo latvieti. Ir taču labāk, ja kabatas pildītas ar vērtīgu saturu, nevis pieclatnieks tajās ir rets viesis!
Un, lūk, sastapušies ar necilvēcīgu attieksmi un latviešu sabiedrībā izstumti kā lempīgi radījumi, šie cilvēciņi atron tikpat kā mātes mīlestību un aizbildnību "Saskaņas centrā"! Kas viņi ir? Alvas zaldātiņi, kuriem prasīja atdot balsi par kādu no ķildīgajām latviešpartijām, taču, iestājoties krievu partijā, tie uzreiz poručiki vai denščiki pašam Ušakovam! Kad esi apkopts un nomazgāts, kad tev pasniegtas zāles, tu iegrimsti saldos sapņos – kas zina, varbūt kādudien, kad saskaņiešus paņems valdībā, tu kļūsi par ministru! Varbūt pat pieņemsi parādi ar sveicienā pastieptu roku! Lūk, jūs sakāt: pārdevušies par tramvaja biļeti. Nē! Ja saņem labu un līdzcietību, tad neviena dīvainība "SC" politiskajās manierēs neliekas dīvaina. Uz priekšu, latviešu merkantilie cilvēki!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!