Arturs Vaiders: Kūts ir jāizmēž  (58)

Apcerot virtuālajā vidē cirkulējošo frāzi: "Cilpa ap Starkova kaklu jau aplikta", var tālāk attīstīt domu: "Tagad arī ķeblītis no kājapakšas izsists." Vēl jau pastāv daži varianti "palikt dzīvam". 1)Striķis ir sapuvis un neizturēs; 2)Karātavu konstrukcija ir sapuvusi un sabruks no svara; 3)Āķis, ar ko cilpa piestiprināta konstrukcijai, ir izļurkājies un izkritīs (tiesa, pastāv varbūtība, kas tas trāpa pa galvu).

Jā, Latvijai angļu tiesneši ir gana liktenīgi. Leslijs Maikls Dīns jau 10.minūtē Aleksandram Fertovam parādīja sarkano kartīti, uz 80 minūtēm Latviju atstājot mazākumā. Atcerēsimies, ka Greiems Pols uz tribīnēm savulaik aizsūtīja Aleksandru Starkovu, bet Maiks Reilijs neiedeva pendeli, ko vācieši nopelnīja pret Verpakovdski. Arī šoreiz Starkovs teiks, ka noraidījums bijis nepelnīts. Taču ja pāris reizes apskatīsies videoierakstu, sapratīs, ka nekas nepelnīts tur nav. Varēja, protams, arī neiedot. Bet izdarītais nav tiesneša kļūda.

Tagad būtu vienkāršākais visu vainu uzvelt Fertovam. Jā, tajā brīdī smadzenes uz brīdi atslēdzās, taču viņš cīņā par bumbu tikai centās kompensēt meistarības, ātruma trūkumu. Tāpat kā vairums laumuma spēlētāju gan pirms šīs epizodes, gan arī pēc tās. Mums nav 11 Mesi, Lāma, Robena vai līdzīga līmeņa spēlētāju. Mums ir tādi, kādi tie ir un ar tādiem arī jārisina problēma. Tāpēc arī visu vainu par notikušo uzvelt Starkovam arī nebūtu pareizi. Jā, viņa acīs laikam vairs nav tā spīduma, kas bija 2003.gadā, taču tad arī spēlētāju aptvere bija cita. Jā, jūtama stagnācija, Piedevām, šoreiz vēl trūka Aleksandra Cauņas, Ivana Lukjanova. No otras puses – kas vainas izlasei, ja rezultatīvs Bundeslīgas spēlētājs Artjoms Rudņevs tā arī palika rezervē...

Es vēl atceros Daugavas "uzlidojumu" pagājušās gadsimta sešdesmito gadu beigās un dramatisko lejupslīdi, kad uz spēlēm gāja tikai tie, kam mājās dzert neļāva. Taču "tad atnāca Skredelis" un nepagāja ne desmit gadi, kad "Daugava" atkal bija virsotnē. Labi, ka šoreiz uz spēli bija atbraukuši vismaz 5000 fanu no Bosnijas un tribīnes izskatījās ļoti cienīgas – 7887 skatītāji (būtu gaužām interesanti palasīt bosniešu iespaidus par Latvijas futbolu). Mūsu izlasei šī bija kā spēle izbraukumā un arī tas nevarēja neatstāt iespaidu uz sniegumu laukumā. Taču šoreiz intereses trūkumā jāvaino ne piektdienas vakars, ne skaistais laiks, ne bailes no saķeršanās ar bosniešiem, bet tikai mūsu izlases pēdējā laika rezultāti un arī spēles kvalitāte. Nav pagājuši pat pilni 10 gadi kopš mūsu izlasi cienīja Eiropā un pasaulē, kopš uz Portugāli visdažādākajā veidā aizceļoja vairāk fanu nekā piektdienas vakarā atnāca uz "Skonto" stadionu. Tā laika ieguvumi ir apēsti un tagad esam pie "neuzarta futbola lauka". Kas nozīmē, ka tik drīz ražas nebūs.

Diemžēl pēc šī zaudējuma vēl uzskatamāk redzam arī, cik būtiskas sagatavošanās posmā bija nesenās spēles ar Katāru un Turciju un, cik vērā ņemami to rezultāti. Lai arī Katāra ir bagāta valsts, tomēr arī tur dolāri nav palmu zaros. Vai tik arī šoreiz, tāpat kā pirms pāris gadiem spēlē ar Bolīviju noteikumus nediktēja "nepārvaramā vara". Katāra dabūja savu – uzvarēja ar 3:1 un arī Latvijai ar to sastāvu vismaz sanāca iespaidiem bagāts brauciens. Savukārt pret Turciju jau pirmajā puslaikā varēja būt arī gandrīz vai 0:5. Beigās sanāca totalizatoros grūti prognozējamais 3:3. Kā būtu, ja vārtos būtu cits, var tikai minēt. Taču nenoniecināsim Edgara Gaurača vai Valērija Šabalas labos sitienus. Tikai ari piebildi – neviens no tiem nebija netverams. Drīzāk jau bija vārtsarga kļūdas. Kurš tagad pierādīs – apzinātas vai neapzinātas. Un, vai kādam arī to vajag. Katrs saņēma savu un lieta darīta. Bet tā jau tikai tāda iztēliska atkāpe, ka tieša iespaida uz 0:5 Rīgā nav. Netiešs gan ir.

Pēc izlases "uzlidojuma" 2003. un 2004.gadā tagad ir bedre vēl dziļāka par to, kurā mūs bija ievedis Kalvītis. Vienīgais ceļš uz "izeju" ir "piektais gads" vai "arābu pavasaris" – kā kuram labāk tīk. Labākais variants tagad būtu, ja atkāptos visi – gan izlases galvenais treneris, gan LFF prezidents, jo tālāk var būt tikai sliktāk. Ir liela māka īstajā brīdī paiet malā un dot iespēju citiem, kam varbūt izdosies labāk. Ja ne, tad ir arī mēslu dakšas. Ja grib labus izslaukumus, arī kūts ir jāizmēž. LFF pasen nekas nav tīrīts.

To, ka šobrīd LFF vadība ar prezidentu priekšgalā ir sevi izsmēlusi, apliecina virkne faktu. Jau divus gadus gandrīz no vietas nekust iecere uzbūvēt stadionu tagadējā LU (agrāk ASK) stadiona vietā. It kā maciņš par plānu. Bija mēģinājums palīgos piesaistīt arī valdību, taču nekas neizdevās. Tuvākajā piecgadē prioritāte būšot Nacionālais stadions. Un tad vēl sekoja replika: "Indriksona kungs! Savulaik jums tika nodots vēsturiskais "Dinamo" stadions. Kāda ir tā nākotne?" Atbildes nebija, bet tas tāpat ir acīmredzams. Līdzīgu jautājumu var uzdot arī attiecībā uz "Vagonbūvētāja" stadionu un Ķeizarmeža kompleksu kopumā.

Tāpēc būtu īstais brīdis pateikt prezidentam paldies (bez dzīvokļa, personālās pensijas un mašīnas), jo tikai aklais varētu neredzēt, ko savulaik viņš ir izdarījis Latvijas futbola labā. Euro 2004 finālturnīrs bija vistiešākais "Skonto" vairāk kā 10 darba gadu rezultāts. Taču laiks ir vēl neapturamāks kā Remarka varoņu dilonis.

Ja ceram, ka reiz atkal Latvijas futbolam būs sava virsotne, ir jārīkojas ātri. Tas nekas, ka pārvēlēšanu kongress bija tikai nupat. Varbūt pārāk skarbi tas skanēs, bet – Tagad vai nekad! Tātad – Paldies! Un Uz redzēšanos! Jo ātrāk, jo labāk kopējai futbola lietai.

P.S. Ne visai korekts ir Starkova mestais akmens mūsu līdzjutēju dārziņā. Un arī salīdzinājums ar Bosnijas faniem. Bosnija šobrīd ir grupas līdere. Faniem vairāk patīk uzvarētāji, ne zaudētāji. Pirms 10 gadiem reti kurai izlasei bija tik entuziastiski fani. Ar tādu spēli, kādu šobrīd rāda izlase, ne uz ko daudz nevar cerēt, un šeit nu trenerim vispirms jāapskatās spogulī...