Nav taču vajadzīgi nekādi paskaidrojumi, vai ne? Jūs taču lieliski saprotat, par ko runa? Tad bez gariem ievadiem ķeramies pie praktikuma - kas un kā pareizi jāsaka un jādara, ja gribat tikt pie hermaņiem, ne lumpeņiem.
1. Vienmēr atcerieties - tas, kas jums ir svarīgs un būtisks, ir publikas skaļākā, bļaustīgākā, pašsajūsminātā daļa. Jums ir vajadzīga tā, nevis tie nedaudzie, kas ir spējīgi uz patstāvīgu spriešanu (jo viņu ir maz un viņus pārbļaus), un nevis tā masa, kam ir svarīgi aizbraukt uz tirgu, novākt kartupeļus, izvārīt boršču, samaksāt par apkuri un kam attiecīgi jūsu megasvarīgās tēmas ir dziļi pie kājas (jo viņi klusē, tātad viņi nav būtiski).
2. Tad nu nodrošiniet šai bļaustīgajai daļai iespēju kaut pašu galvās, kaut uz brīdi būt elitei - tai, kas pozitīvi un lieliski, ar savām skaistajām domām un cildenajiem principiem atšķiras no nejēdzīgās, tumsonīgās, neizglītotās, nekur nebijušās un neko neredzējušās masas, kam iespēja nenopūlēt neglīti piepampušās kājas, steberējot uz tirgu, vienmēr būs svarīgāka par ēlertisku ziemeļu metropoli.
3. Jums hermaņos ir jānoturas ilgtermiņā, tāpēc arī vēstījumu katru reizi šiem pašjūsminātajiem bļaustoņiem nodrošiniet citu. Vienreiz ļaujiet viņiem izcelties uz to fona, kurus būtu pēdējais laiks ierindot valsts nodevēju rindās, otrreiz - uz tumsonīgo lumpeņu fona, trešoreiz - vēl uz kaut kā cita. Un atcerieties - publika ir prasīga, tai visu laiku vajag ko svaigu un nebijušu. Lielākās briesmas - kļūt vienveidīgam un apnicīgam. Bet nebaidieties, ka kāds jums pārmetīs tukšu skandalozitāti, - palūkojieties viņā ar ilgu, dziļu skatienu un paskaidrojiet, ka runa ir par, nu, teiksim, pilsonisko sabiedrību vai ko tādu. Esiet droši - sakautrēsies un pievērsies.
4. Lai jūsu priekšnesums būtu ne tikai svaigs, bet arī pārliecinošs, atcerieties - jums ir tikai viens cilvēks, kurā ir vērts ieklausīties. Tas esat jūs pats. Savukārt tie, kas jūs kritizē, kas jūs izsmej, kas jūs sauc par divkosi, - viņi neko nesaprot. Viņu prātus un sirdis ir apmiglojusi a) tumsonība, b) nenovīdība, c) angažētība. Neklausieties viņos. Jūs esat patiesības nesējs, jums no hermanisma augstumiem nav jānolaižas līdz šiem... nu, jā, lumpeņiem, protams.
5. Nenopūlieties ar noskaidrošanu - ko īsti nozīmē tie vārdi, ko jūs izrunājat, un kur tie cēlušies. Galvenais, lai smuki skan un skaņi atskan bļaustekļu galvās. Neviens taču neies noskaidrot, ka, piemēram, terminu "lumpenproletariāts" 19. gadsimta piecdesmitajos gados izgudroja neviens cits kā Kārlis Markss, kas to lietoja, lai apzīmētu - citēsim "Luija Napoleona astoņpadsmito brimēru" - "visu to masu, ko franči sauc par bohēmu". Bohēmu - oi, tātad arī aktierus un to teātru mākslinieciskos vadītājus?... Bet neuztraucieties par tādiem sīkumiem - jūsu bļaustīgā mērķauditorija par tādiem arī neuztraucas.
6. Ja kaut kas nenotiek, kā iecerēts, ja ar specefektiem kaut kas sagājis dēlī, ja pietiekami liela publikas daļa īsti nepavelkas un ja jums jāsāk taisnoties, vienmēr noderēs universālā metode ar moto - paši muļķi! Protams, tas jāpasaka smalkāk - "maz bija cilvēku, kas saprata", "bija vajadzīgs atdalīt spriestspējīgos no visiem pārējiem", ""situācija ar mūsu sabiedrību īstenībā ir daudz, daudz bēdīgāka". Ja pateiksiet to pietiekami pārliecinoši, - jess, viss kārtībā, bļaustoņām atkal būs iespēja sevi pieskaitīt hermaniskajai, cilvēces likteņos visu saprotošajai elitei.
7. Var gan arī neizrullēt, parasti klusā masa reizēm var sākt reaģēt un kaut ko burkšķēt, tāpēc katram gadījumam vienmēr tomēr sagatavojiet plānu "B" - tādu jau miermīlīgāku, pieklusinātāku versiju. Nu, apmēram tā - "mēs gribējām provocēt diskusiju", "gribējām "uzšķērst" vietējiem mērogiem adekvātu problēmu". Neko darīt - savs laiks izmētāt akmeņus, bet savs - tos sabāzt azotē labākiem laikiem.
8. Vēl viena universāla metode - nonākot kādās sprukās, nekad neaizmirst pieminēt draudus. Publikas simpātijas vienmēr izraisīs vieds patiesības nesējs, kuru apdraudējuši nezināmi ļaunie spēki. Tas nekas, ka nezināmi - jo nezināmāki, jo labāk izklausās. Nu, tā, piemēram, - "es personiski saņēmu visāda veida anonīmus draudus". Sajūsminātā publika tak nemūžam neprasīs - kas par draudiem, no kā, kādā veidā.
9. Bet vēl svarīgāk, lai aizbāztu mutes tiem - tumsonīgajiem vai angažētajiem, vai nenovīdības māktajiem - ir skaļi pastāstīt publikai pareizo patiesību par to, ko šie ļaunie, skaudīgie jums patiesībā ir pārmetuši. Atcerieties - kas nobrēcas pēdējais, to arī atceras; maz būs to, kas būs pietiekami nekaunīgi, lai teiktu - viņš muld, nebija nekā tāda. Nu, tad arī sauciet skaļi un spalgi par "mēģinājumu mani pašu pataisīt par rusofobu". Par to, kā "visi Latvijas politologi monolīti vienojās viedoklī, ka māksliniekiem vispār nav tiesību izteikt savus viedokļus par sabiedriski nozīmīgām tēmām". Par to, kā "rakstošā prese savos ievadrakstos un interneta portālu apskatnieki savējos koncentrējās uz to, ka māksliniekiem vajadzētu aizbāzt mutes". Neviens tak jums neprasīs ar pirkstu parādīt - kurš tieši ļaunais apskatnieks jums tuvojās ar netīru lupatu vīkši un uzpurni rokā.
10. Un visbeidzot - atcerieties, ka jums kā patiesības nesējam ir jāstāv pāri visām šīm sīkajām jezgām. Tāpēc neaizmirstiet arī viegli distancēties, lai kāds tumsonis un skauģis neiedomājas, ka jūs esat iesaistījies visā šajā procesā. Nu kaut kā tā -"es guvu zināmu estētisku gandarījumu par visu šo procesu". Viņi ir tur lejā, bet jūs - jūs esat uz skatuves un gribat tur palikt.
Ja vēl spēsiet atrast pietiekami daudz lumpeņu, uz kuru maksāto nodokļu rēķina nest viņiem gaismu augstāk aprakstītajā veidā, viss kārtībā - vieta hermaņos jums nodrošināta.
Izmantoti fragmenti no Jaunā Rīgas teātra mājas lapā atrodamās publikācijas "Alvja Hermaņa kopsavilkums: "Tautas ienaidnieka" katastrofālā izgāšanās".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
