Reālas diskusijas tomēr nebija, un režisors nāca klajā ar paziņojumu, ka politiskais teātris kā žanrs Latvijā ir totāli izgāzies, nomiris, vēl nepaspējis piedzimt, un pauda versiju, ka arī pati pilsoniskā sabiedrība šeit vēl nav piedzimusi.
Paliela jezga gan bija, daļa ļaužu uz A. Hermaņa sākotnējiem izteikumiem nekavējās reaģēt. Un savā ziņā šis process, ko patiesi par diskusiju nosaukt gluži nevar, pierādīja, ka sava daļa taisnības A. Hermaņa teiktajā, kaut provocējot teiktajā, tomēr ir.
Ļoti spilgti notika pašiznīcināšanās process: sabiedrība sašķēlās divās naidīgās nometnēs – "lumpeņi" uzbruka "hermaņiem", bet "hermaņi" – "lumpeņiem". Interesanti, ka cilvēki sajuta sevi kā piederīgus vienai vai otrai nometnei; sāka domāt, ka tie citi, "sliktie", ir jāsoda vai jāpārmāca.
Rezultātā latvietis uzbruka latvietim, un, skat – sabiedrība darbojas pretēji savām interesēm, sāk pati sevi iznīcināt. Tas, protams, ja pieņemam, ka vispār jau sabiedrības interesēs ir kaut ko derīgu, jēgpilnu radīt.
Vai sabiedrībai vispār vajag, lai par to kāds rūpētos? Ja tas būtu aktuāli, tad taču tiktu ievēlēti tādi deputāti, kas ir godīgi un gatavi strādāt. Taču, ja deputāta kandidāts nemelo, nesola, ir noskaņots reāli un aicina visus strādāt, tad ir skaidrs, ka par tādu kandidātu mūsu valstī vairākums nebalsos. Vairākums balsos par tiem, kas daiļi runā, apmāna, jau iepriekš ir pierādījuši sevi kā valsts un citu cilvēku apzadzēji. Jā, izskatās, ka A. Hermanis ne velti satraucas. Notiek kaut kas slikts. Bet kas īsti? Un kāpēc tā?
Nāk prātā plaši pētītais Stokholmas sindroms. Šī sindroma būtība ir, ka cilvēki, kas cietuši no varmācības, sāk aizstāvēt savus pāridarītājus. Droši vien mūsu gadījumā ir nozīme ilgajai tautas verdzības vēsturei. Izdzīvoja tie, kas bija vispazemīgākie, vispakļāvīgākie. Ja cilvēka prātā (tautas apziņā) ir ļoti dziļa vēlme būt par upuri, tad ir skaidrs, kāpēc tik ļoti gribas ievēlēt varmāku. Un savā ziņā pat būt šādā verga stāvoklī ir vieglāk, jo neparko nav jāatbild, neparko nav jādomā, bet purpināt var, cik uziet!
Īstenībā nav jārokas nemaz tik dziļi un jāmeklē tālu. Lūk, šāds konkrēts piemērs: mūsdienās ļoti daudz cilvēku cieš no paaugstināta asinsspiediena, taču pētījumos pierādīts, ka līdz pat 90% pacientu pārstāj lietot izrakstītos medikamentus. Savukārt, ja ārsts iesaka vairāk pievērsties fiziskajām aktivitātēm vai mainīt dzīvesveidu, reakcija mēdz būt pat ļoti agresīva, naidīga. Turklāt jāņem vērā, ka pastāvīgs paaugstināts asinsspiediens nav nekāds joks – pastāv augsts insulta vai infarkta risks, un cilvēks var kļūt par invalīdu vai pat nomirt. Tad jau sanāk, ka vairumam cilvēku patīk slimot? Vārdos it kā visi grib būt veseli, bet realitātē ārstniecības programma tiek sabotēta...
Man pašam patīk šāds skaidrojums. Mūsos visos ir dzīves dziņas. Eross apaugļo, rada, spēcina. Mūsos ir arī nāves dziņas. Tanatoss iznīcina, sanaido brāli pret brāli, uztur slimības. Mēs paši varam izvēlēties, kuru spēku sevī kopjam.
Reālā dzīve rāda, ka sakaut destruktīvās programmas nav tik viegli. Ir grūti, piemēram, atmest smēķēšanu, sākt sportot. Vēl grūtāk ir izmainīt sabiedrību, jo katrs domā, ka ar viņu jau viss ir kārtībā, jāmainās tiem citiem. Lumpeņi domā, ka jāmainās ir hermaņiem. Hermaņi domā, ka jāmainās lumpeņiem. Kā rosināt diskusiju par to, šobrīd notiek destruktīvi procesi pašā sabiedrībā? Un kā to izdarīt tā, lai diskusija nepārvērstos par karu vai par izgāšanos?
Kāds gudrs cilvēks teicis, ka ikviena viedoklī ir sava taisnība. Tātad sava taisnība ir Hermanim, sava taisnība viņa pieminētajai tantiņai, kas pārdodas par biļeti, un sava taisnība Lato Lapsam. Protams, uzvirmo kaislības, dusmas, naids, ja citi nav tādi, kā mums gribētos. Un var likties, ka šos atšķirīgos cilvēkus nav iespējams mīlēt. Varbūt, ka tomēr var mīlēt arī citādāk domājošos. Starp citu, ir iespējams arī dusmoties un mīlēt vienlaicīgi.
Lai būtu vieglāk saprast citus, var iedomāties sevi kā aktieri, kurš cenšas iejusties dažādos tēlos – Hermanis, tantiņa, politikas žurnālists. Tāda savdabīga spēle, kas sniedz iespēju aplūkot jautājumu no vismaz trīs dažādiem skatapunktiem. Tas dod iekšēju brīvību un palīdz saglabāt veselīgu attieksmi.
Un tomēr – nezinu, kā jums, bet man visgrūtākā, varbūt pat biedējošākā, būtu tieši šīs anonīmās, vairākuma iemiesotājas tantiņas loma...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
