Hauzeram tikusi pievērsta īpaša uzmanība kādas būtiskas situācijas rezultātā. Būdams fiziski pieaudzis cilvēks, Hauzers bija saglabājis neskartu to apziņas daļu, kuras atttīstību visvairāk ietekmē ģimenes, sabiedrības, kultūras un civilizācijas apvienotie spēki. Faktiski uzaudzis laboratoriskos apstākļos – tumšā, tukšā un noslēgtā telpā, Hauzers līdz zināmam brīdim bija attīstījis tikai tādu kā minimālo domāšanas kategoriju komplektu. Viņa apziņas struktūra, pilnīgi vesela un neskarta, bija augusi līdzīgi kāju pēdām – iedomājieties 45 izmēra pēdas, kas ne reizi nav valkājušas apavus vai staigājušas pa akmeņiem! Mīkstas, maigas un pilnīgi piemērotas sava uzdevuma veikšanai, tās, atšķirībā no mūsējām, nav sabojātas, nepazīst tulznu, noberzumu, stikla šķembu un ķermeņa smagumu.
Neskarts pieaudzis prāts ir vēl interesantāks, tāpēc lielākā daļa pierakstīto Hauzera sarunu, arī tās, kas Hermaņa izrādē fascinē un aizžņaudz kaklu piepešā skaudrumā, ir šāda prāta pirmo soļu stenogrāfija. Mūsu acu priekšā notiek viens no lielākajiem pasaules noslēpumiem, viens no būtiskākajiem procesiem katra cilvēka dzīvē – domāšanas ģenēze. Hauzers alkatīgi metas sava prāta dzīlēs, klūp un kūleņo un pārlec labirintu sienām, kas mums, pārējiem šķitušas negrozāmas un loģiskas. Daudz kas no tā, ko mēs redzam Hauzera mentālajos vingrojumos, ir tūkstoškārt noticis ikviena cilvēka bērnībā, taču šajos gadījumos domāšanas struktūras ir veidojušās praktiski vienlaicīgi ar domāšanas spēju augšanu. Vērojot bērnus, mēs arī varam saskatīt daudz interesanta, taču daudz ko aizsedz šis vienlaicīguma efekts. Hauzera prāts ir spējīgs un ass, tas vienīgi nekad nav nodarbojies ar vistriviālākajām (un arī vistraucējošākajām) domāšanas klišejām. Šāds prāts ir ne tikai lielisks uzskates līdzeklis, bet arī dzīvs piemērs cilvēka iespējām. Viena no šādām iespējām ir nepieļaut tās kļūdas, ko augšanas gaitā esam izdarījuši mēs.
Dažās sarunās mēs redzam, cik viegli tas pakļaujas un aizraujas ar šabloniem – atbildot uz ikvienu jautājumu ar „tātad...”, Hauzers pieņem loģisko secinājumu piedāvātos „invalīdu ratiņus”, vienlaikus atmaskojot jautājuma un atbildes pavedinošo sarunas shēmu. Taču to varam pamanīt tikai mēs – no malas vērojošie. Mēs redzam, kā atšķiras domāšanas ceļi sarunā par loģisko jautājumu meli („Vai tu esi koku varde?”). Mēs pamanām, ka ikvienu atiecību modeli Hauzers uztver kā mācīšanos („Paldies, es jau māku dejot, tagad jūs varat mani vairs nepieturēt..”) Iespējams, tāpēc izrādē izmantotā dagerotipu slaidšova metode, lai arī neizraisa ne asaras, ne smieklus, iedarbojas īpaši spēcīgi – tāpat kā publiska līķa sekcija anatomiskajā teātrī. Nu ja, tieši to taču sauc par teātri, vai ne?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!