Šī nebūs Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas Teātra izrādes "Stāsts par Kasparu Hauzeru” recenzija (to es piebilstu, lai neiekļūtu DELFI jaunajā rubrikā par teātri). Pirmkārt, neesmu teātra kritiķis un aizvien mazāk saprotu, kas būtu jāsaka pēc kādas izrādes noskatīšanās. Otrkārt, nav nekādas jēgas kritizēt ģeniāli izdarītu darbu. Treškārt, tas, ko es rakstīšu, drīzāk ir reakcija uz to, kas nav pateikts jau lasītajās recenzijās, un, manuprāt, nav pateikts kaut kas būtisks.
Kāpēc Kaspara Hauzera gadījums bija interesants ne tikai laikabiedriem, bet arī Verneram Hercogam un mums? Baumas par viņa aristokrātisko izcelsmi ir blefs, nevienu patiesībā neinteresē nerealizējies karaļu ģimenes skandāls. Viņa dīvainības arī nav pietiekams iemesls, ir redzēti kropļi un citplanētieši ar daudz smagākām novirzēm.

Hauzeram tikusi pievērsta īpaša uzmanība kādas būtiskas situācijas rezultātā. Būdams fiziski pieaudzis cilvēks, Hauzers bija saglabājis neskartu to apziņas daļu, kuras atttīstību visvairāk ietekmē ģimenes, sabiedrības, kultūras un civilizācijas apvienotie spēki. Faktiski uzaudzis laboratoriskos apstākļos – tumšā, tukšā un noslēgtā telpā, Hauzers līdz zināmam brīdim bija attīstījis tikai tādu kā minimālo domāšanas kategoriju komplektu. Viņa apziņas struktūra, pilnīgi vesela un neskarta, bija augusi līdzīgi kāju pēdām – iedomājieties 45 izmēra pēdas, kas ne reizi nav valkājušas apavus vai staigājušas pa akmeņiem! Mīkstas, maigas un pilnīgi piemērotas sava uzdevuma veikšanai, tās, atšķirībā no mūsējām, nav sabojātas, nepazīst tulznu, noberzumu, stikla šķembu un ķermeņa smagumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit