Ansis Dobelis: Koalīcijas cīņa par sīkumiem  (28)

Uz to paskatoties šādi, tiešām var šķist, ka Vienotība un Nacionālā Apvienība (NA) vēlas Latvijā veidot solidārāku un eiropeiskāku nodokļu politiku, kamēr Reformu partija (RP) turpināt gadiem piekopto liberālo virzienu, kas nodrošina nodokļu paradīzi ļoti šaurai sabiedrības daļai. Tomēr, ja paskatamies uz diskusiju dziļāk, ielūkojamies skaitļos, tad atklājas, ka strīds ir par „ļoti simbolisku” rīcību, kas neatstās ne būtsiku pozitīvu efektu uz tautsaimnīecību, ne arī vērā ņemami samazinās nevienlīdzību.

RP atbalstītā iniciatīva paredz no 2014. gada IIN visiem strādājošajiem samazināt par 2 %. Tiek lēsts, ka budžeta ieņēmumus no IIN tas varētu samazināt par aptuveni 67 miljoniem. Cik tas ir nopietns solis visas ekonomikas un nodarbinātības stimulēšanai, ja blakus noliekam 52 miljonus latu, ko bez jebkādām diskusijām un vilcināšanās valsts samaksāja Liepājas Metalurgam? Turklāt ekonomiskā izaugsme un darba algu kāpums kompensēs vismaz daļu no IIN samazinājuma.

Alternatīvais piedāvājums, par ko iestājas Vienotība, ir palielināt ar IIN neapliekamo minimumu. Turpmāk tas tiktu diferencēts, algām virs 400 latiem mēnesī paliekot līdzšinējā apmērā (45 lati), bet mazajām algām sasniedzot 84 latus. Savukārt atvieglojumi par apgādībā esošām personām tiktu palielināti līdz 98 latiem mēnesī. Izklausās labi? Tomēr diez vai tā ir pietiekama rīcība, ja vēlamies pamest ES nevienlīdzīgākās valsts statusu. Uz citu ES valstu fona šie atvieglojumi izskatās pazemojoši.

Nevienā no šiem piedāvājumiem atsevišķi nodokļu slogs cilvēkam, kura pamata ienākumi ir darba alga, nesasniegs pat to līmeni, kāds tas bija pirms krīzes. Nemaz nerunājot par spēju darba spēka nodokļu likmju un atvieglojumu ziņā konkurēt ar kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem. Pat pēc plānotajām izmaiņām, un pat ja tiktu apstiprināti gan RP, gan Vienotības priekšlikumi, mēs nesasniegtu to darba spēka nodokļu līmeni, kāds šodien ir kaimiņvalstīs. Lietuvā, kur nepaliekamais minimums ir diferencēts, tas mazākajām algām ir 94 lati, bet igaunijā ikvienam strādājošajam – 100 lati. Turklāt IIN likme Igaunijā ir 21 %, bet Lietuvā – 15 %. Diez vai investors, kurš Baltijā plāno radīt ražojošu uzņēmumu ar lielu nodarbināto skaitu, izvēlēsies Latviju.

Ja ir jāzivēlas, tad Vienotības piedāvātie risinājumi noteikti ir nepieciešamāki. Tomēr ekonomisko izrāvienu tie nenodrošinās, nevienlīdzību būtiski nesamazinās un emigrāciju nepaturēs. Tie ir vien simboliski. Un simboliska ir tā cīņa valdības sēdēs un koalīcijas padomē. Pat ar visu ekonomikas veiksmes stāstu mēs nespējam panākt savus kaimiņus?

Kamēr darba algu saņēmējiem nodokļu slogs ir būtiski lielāks, kā tiem, kuri ienākumus gūst no kapitāla, dividendēm, kamēr neizmantotiem nekustamajiem īpašumiem nodokļu likmes ir simboliskas un banku meitas uzņēmumi var atļauties ilgstoši nelaist tirgū lielu apjomu nekustamo īpašumu, bet turēt tos, lai mākslīgi tirgū nodrošinātu augstu cenu, nevar runāt par ideoloģisku cīņu, nevienlīdzības mazināšanu vai akcentu maiņu Latvijas nodokļu politikā. Borbuļekonomikas nozares arvien Latvijā bauda valdošās elites laipnību un atbalstu, kamēr uzņēmumi, kuri ražo un maksā algu gana daudz cilvēkiem, cinās par izdzīvošanu.

Par reālām izmaiņām nodokļu politikā un ideoloģiskām cīņām mēs varētu runāt tad, kad diskutētu par progresīvās nodokļu sistēmas ieviešanu, darba spēka nodokļu sloga pārnešanu uz īpašumiem un līdzvērtīgu nodokļu piemērošanu jebkura veida personas ienākumiem. Turklāt progresīvus ienākumu nodokļus varam ieviest, kopējo nodokļu slogu samazinot. Esošais nodokļu slogs ir saglabājams tikai lielo algu saņēmējiem, bet vidējo un zemo – pakāpeniski jāsamazina. Turklāt līdzvērtīgas progresīvas nodokļu likmes ir jāpiemēro jebkura veida personas ienākumiem.