Šonedēļ televīzijas kanāls LNT bez īpašas sezonas atklāšanas kampaņas ēterā sāka demonstrēt jaunu raidījumu ciklu ar pietiekoši izaicinošu nosaukumu "Runāsim atklāti". Ja šim raidījumu cikla nosaukumam galā neliek izsaukuma zīmi, tad tas nozīmē nevis uzaicinājumu to darīt, bet jau apgalvojumu. Tātad – jaunā raidījumu cikla veidotāji jau apriori mums norāda, ka patiesīgumam un atklātībai šeit būs īpaša loma.
Žanra apzīmējumam "sarunu šovs" nu jau arī Latvijas televīziju kanālos veidojas sava vēstures taka – 2004.gada septembrī psihoterapeite Aina Poiša kanālā TV3 uzsāka sarunu šovu "Aina", pēc mēneša kanālā LTV1 parādījās nakts sarunu cikls tiešraidē "Šeit un tagad", pēc gada sevi pieteica provokatīvais "Dāvida šovs" kanālā TV5, bet no "svaigākajiem" varam minēt "Vīrietis uz paklāja"(TV3), "Precamies!?!" (LNT). Ja nu kāds pieminēt vērts sarunšovs ir izkritis no prāta, lūdzu jau iepriekš man piedot.
Katrs no šiem sarunšoviem pa savam ir mēģinājis attaisnot žanra apzīmējumu – TV šovs. Dāvids izvēlējās sarunāties ar sabiedrībā neordinārām personībām, Aina Poiša metās izzināt cilvēku savstarpējās attiecības ar sava personīgā šarma palīdzību un mūžīgo izbrīnu, kas gan tik nenotiek pasaulē, "Precamies!?!" trijotne pašas mēģināja konstruēt situācijas studijā, bet "vīrietim uz paklāja" nācās sarkt un bālēt no dāmu pavedinošajiem jautājumiem. Pavisam citu toni bija izvēlējušies LTV1 sarunu raidījuma "Šeit un tagad" veidotāji, ignorējot TV šova elementus, tāpēc viņiem vislabāk piestāv apzīmējums "vakara sarunas".
Lai nu kā, bet jaunā TV sarunšova "Runāsim atklāti" dinamiskais reklāmrullītis ar raidījuma vadītājas un dalībnieku samontētajām frāzēm no jau ierakstītajiem raidījumiem vedināja domāt, ka mūs sagaida spraigs dialogs starp televīzijas skatītājiem un studijā notiekošo.
Raidījumu cikla veidotāju vēlme risināt kameras priekšā cilvēku savstarpējās attiecības, ietverot arī intīmās pasaules problēmas, liek domāt par to, kāpēc cilvēki to grib darīt tik atklāti, svešu cilvēku klātbūtnē, kuriem vispār nav nekādas nojausmas, kas norisinās šo TV raidījuma varoņu dzīvē.
Tas, ka šīs situācijas ir ņemtas no dzīves, nerada šaubas. To pierāda raidījuma vadītājas - psiholoģes Kaijas Gulbes mierīgā izturēšanās un neiejaukšanās abu jauno cilvēku nemitīgi pārmetošo vārdu spēlē, kura aizņēma divas trešdaļas no raidījuma laika. Viņai pa īstam tas viss jau savā praksē ir bijis, tāpēc īpašu pārsteigumu par notiekošo Kaija Gulbe neizrāda (Aina Poiša šajā gadījumā jau trīs reizes būtu no saviem košajiem svārkiem izlēkusi, visu to klausīdamās).
Skatoties, kā divi jauni cilvēki "mazgā netīro veļu" TV skatītāju un studijas auditorijas (tai veltīsim īpašu atkāpi) priekšā, nepamet doma par to, ka askētiskajā, bet pārakcentēti sarkanajā studijā ir paslēptas klavieres. TV un kino ļaudis itin bieži mēdz lietot šo metaforu – "krūmos paslēptas klavieres", runājot par situāciju kadrā, kad "pilnīgi nejauši" un bez loģiska pamatojuma skatītājam cenšas ieskaidrot, ka te viss ir it kā pa īstam un nesamākslots. Sākot jau ar butaforisko psiholoģes kabinetu, kurā tiek spēlēta psiholoģiska spēle, kas "nejauši" ienāk prātā raidījuma vadītājai (kaut gan sen jau tas viss ir iestudēts) pagadās pa rokai arī divi krēsli, kas pilnīgi precīzi atbilst psiholoģes iecerei spēlēt situāciju spēli.
Šī raidījuma daļa sāka vedināt uz domu, vai tik arī pārējā raidījuma daļa nav viena vienīga spēle un pāris, kura dzīve ir tā sarežģījusies, ka vairs bez televīzijas starpniecības nav iespējams risinājums, īstajā dzīvē nemaz nav pāris! Es publiski atvainošos, ja būšu kļūdījies savās pārdomās.
Savdabīgas "klavieres krūmos" bija arī publikas piesaiste raidījumam, kaut gan vārds "piesaiste" šeit nav īsti vietā. Režisoram šie uzaicinātie cilvēki kalpoja tikai kā viena no studijas dekorācijas sienām, kas īpaši pat nav jāizceļ. Un nav jau arī ko izcelt, jo publikas garlaikotās sejas varēja tikai pasliktināt ierakstu gluži vienkārši tā iemesla dēļ, ka viņiem šajā "netīrās veļas mazgāšanas" procesā netika dota "veļas pulvera" loma. Vēl vairāk – no TV skatītāju redzespunkta studijas publikai tika liegta iespēja sekot līdzi tam, kas notiek psiholoģes improvizētajā kabinetā, kaut gan pilnīgi pieļauju, ka raidījuma viesi to visu varēja vērot, jo abi uzņemšanas laukumi bija izvietoti vienā paviljonā tā, lai pieaicinātie skatītāji visu varētu vērot no malas.
Runāsim atklāti – psiholoģei Kaijai Gulbei gluži vienkārši jau pašā raidījuma sākumā vajadzēja pateikt, ka tas, ko mēs turpmāk redzēsim, ir pasmelts no viņas ilggadīgās prakses, bet tas, kas notiek studijā, ir šo situāciju restaurācija. Un tas nemaz nav nekāds pasaules grēks, ar to ir pilni pasaules televīziju veidotie dokumentālie raidījumi, tikai ar vienu lielu atšķirību - tur neviens klavieres krūmos neslēpj.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
