Raimonds Vējonis: Bērnudārza rotaļas ar valsti  (136)

Es nemēģinu detalizēti analizēt ostu darbības rādītājus vai normatīvo aktu struktūru – ir profesionāļi, kuri to var izdarīt labāk. Vēlos paust viedokli par augstākā līmeņa lēmumu pieņemšanas kvalitāti visu laiku labākajā valdībā. Jo kategoriski nevaru piekrist, ka valsts nākotnei nozīmīgi jautājumi tiek izmantoti neesošu reitingu audzēšanai bērnudārza smilšu kastes rotaļu izpildījumā.

Manuprāt, tāda rotaļa ir Reformu partijas kārtējais fiksais rīkojuma Nr.2 nolējums – ideja aplikt ostas ar 20% nodokli. Jo tad Latvijas ceļu problēma būs atrisināta. Jo ostās to vien dara, kā ar luksus džipiem braukā spiningot un pa modes skatēm. Ētikas un morāles latiņa Reformu partijai un tās biedriem, bez šaubām, ir tik augsta, ka šāds apgalvojums ir pietiekams, lai visu apkaisītu ar sāli un nolīdzinātu līdz ar zemi.

Protams, aizstāvēt Ceļu fonda atjaunošanu, novirzot to daļu akcīzes nodokļa, kuru automašīnu īpašnieki maksā tieši ceļu uzturēšanai, ir pārāk loģisks pasākums un tāpēc nav atbalstāms. It īpaši situācijā, kad jāiekļaujas "fiskālajā telpā" un ar pārcentību jāizpilda Māstrihtas kritēriji.

Premjerministrs Valdis Dombrovskis gan ar grūtībām slēpj sarkasmu, norādot, ka nav saprotams, kā RP šo nodokļa iekasēšanu redz reāli uzrakstītu uz papīra atbilstoši tiesiskajām normām. Situācijā, kad no tikšanās ar ostu profesionāļiem RP ministri veikli aizmūk atvaļinājumos. Bet V.Dombrovskis ir attīstījis ģeniālu spēju formulēt domu "bet ko pret skaļu muļķību iesāksi?" tā, lai izklausās svarīgi un nopietni.

Mums opozīcijā atliek vien attīstīt stoisku mieru, noskatoties, kā bērnišķīgā priekā tiek postīts viss, kam vien čaklās rociņas tiek klāt. Jo būvēšana un attīstība nav šīs valdības vadmotīvs. Pavērojiet trīsgadniekus pludmalē – jau tajā vecumā ir tādi, kuriem nav lielāka prieka kā ar azartisku brēcienu mesties izmīdīt cita uzbūvētu smilšu pili. Jo vajadzēja trīs tornīšus. Bet uzbūvēt nepietiek ne pacietības, ne prasmes.

Tātad, RP, pateicoties kurai par Satiksmes ministriju līdzās Vienotībai "līdzatbildīgs" ir tā dēvētais Olšteina sešinieks, uzstāj, ka Latvijas trīs lielās ostas vajag tūlīt, ar nākamo gadu aplikt ar nodokli, lai papildus budžetā iegūtu 15 miljonus latu. Tādejādi vienos svaru kausos ir likti 15 miljoni un iespēja gan īpaši ieriebt Lembergam un Ušakovam, jo viņi pārstāv bagātās ostu valdes, gan padižoties. Otrā svaru kausā – ostu attīstības plānu īstenošana un vispār jebkāda ilgtermiņa domāšana un plānošana. Jo, ja 20% iekasēšana no ostām nozīmē 15 miljonus, tad tomēr jāsecina, ka naudu ostām irjāskaita diezgan taupīgi. Kuģu ceļu uzturēšana, vides prasību izpildīšana,
infrastruktūras attīstība noteikti nav lēti pasākumi.

Vairāk nekā divi gadi pozīcijā, koalīcijā, valdībā ir RP iemācījuši precīzi neko. Kā sākuši skaļu saukļu līmenī, tā arī viņi lēni peld zināmā virzienā bez izpratnes, kā plāno nozares attīstību, kādus lēmumus pieņem kādos atbildības līmeņos un ar kādiem izpildes termiņiem. Jo tranzīta, visu ostu attīstības stratēģiska plānošana ir valdības un Satiksmes ministrijas atbildība. Protams, ir garlaicīgi krāmēties ar ekonomisko analīzi un prognozēšanu, plānot un īstenot tranzīta koridorus, cīnīties par finansējumu dzelzceļiem un ceļiem, kuri tieši ietekmē ostu apgrozījumu un, attiecīgi, peļņu.

Nogurdinoši strādāt tā, lai tranzīta attīstība būtu valsts kopējā virzība un pienāktu brīdis, kad mūsu ostas un tās apkalpojošā infrastruktūra būs pietiekami stabilas, lai pieņemtu izsvērtus lēmumus par to peļņas novirzīšanu citiem valsts infrastruktūras objektiem. Jo valsti var vadīt ar preses paziņojumiem, šaubu nav.

Viens no ironiskākajiem vadībzinātnes atzinumiem ir, ka, ja uzņēmumu pārņem neprasmīgs, bet ambiciozs vadītājs, tad viņš vispirms metas pārveidot to, kas darbojas, ir saprotams un daudz maz pārskatāms. Jo tur nepieciešamie uzlabojumi ir it kā acīmredzami. Ar uzsvaru uz "it kā". Šīs tēzes pierādījumu mēs visi lieliski esam izbaudījuši pēdējo divu gadu laikā.

Tātad – visi ir vienisprātis, ka ostas ir Latvijas tranzīta mezgla punkti. Tad ko, atbilstoši valdības kā valdības funkcijām un izvirzītajiem mērķiem, ir paveikusi koalīcijas, kurā ietilpst arī RP, valdība Vienīgais stratēģiskais dokuments, kurš nosaka Latvijas ostu attīstību, ir 2008.gada "Latvijas ostu attīstības programma 2008.-2013.gadam"i. Vēl ir 2007.gada
"Transporta attīstības pamatnostādnes 2007.-2013.gadam" ii. Konkrētās valdības pienesums ir valdības deklarācijas punkti par ES naudas izmantošanu ostu padziļināšanai, dzelzceļa un ceļu infrastruktūras uzlabošanu – patiesībā, pārrakstīti iepriekšējo plānošanas periodu pasākumi.

Pašreizējā valdība kopumā nav darījusi neko ostu un tranzīta attīstības stratēģiskai plānošanai un, attiecīgi, plānotā ieviešanai. Protams, izņemot ES piešķirtā finansējuma izlietojuma kontroli. Un bezpartejisku ministru pielaikošanas – cik ilgi tad nu izturēs.

Uzskatu, ka stāvokli ar ostām var raksturot ar Ķemeru piemēru – valdība un tās institūcijas nevis meklē risinājumus konkurētspējas palielināšanai un rūpējās par nacionālās bagātības vairošanu, bet iespējami distancējas no atbildīgu lēmumu pieņemšanas. Atgūstot interesi vienīgi gadījumos, kad var gūt taisnības cīnītāja slavu, norādot uz to, kuri kaut ko dara, kļūdām vai mēģinot kaut ko pārdalīt. Vai bezgalīgi pieņemot slepenus un neskaidrus lēmumus, kuri neved pie risinājuma.
Ir sens sakāmvārds par vājāko posmu un RP pilnībā demonstrē valdības vājumu.

Dārgais, tiešā un pārnestā nozīmē, laiks tiek tērēts darba grupām vai konsultantiem, kad nepieciešams atbildīgs politisks lēmums. No kopainas izrautas detaļas padarītas par nozīmīgākajiem notikumiem un bezgalīgi apzelētas, kamēr kopaina jau dinamiski mainījusies un sen vairs neatbilst stāstītajai pasakai. Katru dienu tiek atrasta jauna variācija tēmai, kāpēc nacionālās intereses jāpakārto "pasaules labākajai praksei", nesavtīgo starptautisko konsultantu vai Briseles ierēdņu prasībām. Jāatzīst, ka valdība nespēj formulēt un īstenot tranzīta attīstības stratēģiskos mērķus, piešķirt finansējumu un efektīvi pārraudzīt procesus. Šāda situācijā godīgi ir ostām ļaut attīstīties, piesaistot jaunus investorus un investējot infrastruktūras uzlabošanā,
uzbūvējot jaunus piebraucamos ceļus un dzelzceļus, nodrošinot vides kvalitāti, radot jaunas darba vietas. Visi Latvijas uzņēmēji no valdības gaida nodokļu politikas prognozējamību, valsts attīstības virziena iezīmēšanu konkrētāk par "dalība ES kopējā telpā".

Valsts politiku šodien veido un nākotni nosaka ierobežots cilvēku loks. Varu vienīgi aicināt viņus atrauties no iedomātiem sapņu tēliem un pievērsties reālām Latvijas problēmām un saviem tiešajiem darba pienākumiem. Pieauguši cilvēki tā dara.