Pēdējā laikā aiz strīdiem par Latvijas "veiksmes stāstu", nedienām ar dažām bankām un lieluzņēmumiem, batālijām ap budžetu un tml., no redzes loka kaut kā pazudusi Latvijas attīstības tālāka perspektīva (vai tāda vispār jebkad reāli bijusi?). Tajā pat laikā ir jomas, kurās patiesi veiksmes stāsti varētu veidoties, bet mūsu pašu attieksmes un rīcības dēļ, cerības varētu arī sabrukt. Viena no šādām jomām ir kravu tranzīta nozare, par kuru nesen jau rakstīju. Tajā rakstā mēģināju parādīt, ka tā nav dabas dota "piena govs", kuru tik vajag slaukt un slaukt. Tā ir nozare, kura var būt par vienu no ilgstoša Latvijas uzplaukuma ģeneratoriem, bet var tāda arī pārstāt būt. Tas atkarīgs no mūsu pašu rīcības.
Mums blakus ir valstis, kas enerģiski rīkojas, lai pļava ar sulīgo zāli mūsu "piena govij" - tranzīta sfērai, kļūtu pēc iespējas mazāka. Bēdīgākais ir tas, ka mēs paši to zināmā mērā veicinam, sauksim lietas īstajos vārdos - ar savu bezdarbību un nemākulību valsts pārvaldes līmenī. Tādēļ vērts atskatīties, kā tad šajā jomā situācija attīstījusies un, kas sagaidāms tuvākā un tālākā nākotnē.
PSRS laikā Baltijas jūrā funkcionēja 8 lielas ostas, kuru caurlaides spēja bija 87 miljoni tonnu gadā. Tās bija Viborga, Ļeningrada, Visocka, Tallina, Rīga, Ventspils, Klaipēda un Kaļiningrada. Tās kopumā nodrošināja ap 35-40% padomijas eksporta apjoma. Pēc PSRS sabrukuma Krievijas rīcībā palika tikai 4 ostas, kas spēja nodrošināt vairs tikai ap 20% no šīs valsts nepieciešamā eksporta apjoma.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!