Man bija grūti priecāties viņiem visiem līdzi, jo epastā stāvēja otrdien svaigi saņemta vēstule ar rakstu, kas neļauj uz šo aizvien jūsmīgāko draudzēšanos noraudzīties kā uz nevainīgu "labu kaimiņattiecību" stiprināšanu.
Šī raksta autors ir Andrejs Saņņikovs, kas pusotru gadu pavadīja Baltkrievijas cietumā par uzdrīkstēšanos 2010.gadā izvirzīt savu kandidatūru valsts prezidenta amatam. Viņš ir redzējis Lukašenko režīma seju visā tās brutalitātē - miliču vardarbību, līdzgaitnieku nepamatotos arestus, palīga mīklaino nāvi, draudus cietumā. Saņņikovs tika atbrīvots no cietuma tikai pateicoties ES spiedienam un sankcijām.
Tagad viņš dzīvo trimdā un cenšas informēt pasauli par notikumiem dzimtenē. Ar šo nolūku viņš bija atbraucis uz Latvijas valdības rīkoto Rīgas Konferenci septembrī, taču sev par nepatīkamu pārsteigumu redzēja, kā Lukašenko režīma pārstāve piedalās paneļdiskusijā par ES austrumu kaimiņvalstīm. Tas bija vienīgais pasākums, kurā Baltkrievija tika apspriesta šajā konferencē, kas tradicionāli atvēl krietni vairāk laika šīs kaimiņzemes apspriešanai un turklāt uzaicina uzstāties opozīcijas pārstāvjus. Jau paneļdiskusijas laikā Saņņikovs izteica savu sašutumu. Lai plašāks Latvijas lasītāju loks varētu sadzirdēt viņa sakāmo, lūdzu viņam atsūtīt savu viedokli par Latvijas nostāju pret Baltkrieviju. To Saņņikovs ir izdarījis — turpinājumā seko viņa teksts, kas tulkots no angļu valodas. Beigas var šķist aprautas, bet gan jau lasītājs pats varēs spriest, kas tur palicis, iespējams, aiz pieklājības nepateikts.
Baltkrievijas demokrāta sarūgtinājums
8.Rīgas Konference septembrī bija augsta līmeņa forums, kurā apsprieda šā brīža degošos jautājumus un izaicinājumus. Organizētāji uzsvēra, ka tā mērķis bija "radīt pareizo vidi transatlantiskās labklājības saglabāšanai un stiprināšanai uz kopīgu vērtību pamata."
Tā arī notika, taču šā gada konferencē bija arī kāds satraucošs moments. Organizētāji izmainīja veidu, kā tajā tika pārstāvēta Baltkrievija. Viņi paneļdiskusijā iekļāva "Eiropas pēdējās diktatūras" pārstāvi.
Agrākās Rīgas konferencēs tika izrādīta solidaritāte un atbalsts Baltkrievijas demokrātiem pat laikā, kad ES bija manāmas "reālpolitikas" pazīmes. Baltkrievijas demokrātiskie aktīvisti informēja konferences dalībniekus par patieso situāciju valstī. Mūs uzklausīja un sadzirdēja, un tur nebija vietas oficiālajai propagandai, kuras izplatīšana šobrīd ir Baltkrievijas Ārlietu ministrijas galvenā funkcija.
Par nelaimi, lēmums pieļaut Baltkrievijas valdības pārstāvja līdzdalību paneļdiskusijā nebija vienkārša neuzmanības kļūda. Latvija ir konsekventi lobējusi ES, lai tā mīkstina savu nostāju pret diktatūru pie tās robežām. Tā pat ir gājusi tik tālu, ka ir radījusi izņēmumus ES sankcijās pret Baltkrievijas uzņēmējiem un tad devusi viņiem iespēju izmantot šos robus, lai eksportētu preces caur Latvijas ostām.
Latvijas amatpersonas šo rīcību skaidro ar nepieciešamību ņemt vērā tās uzņēmēju kopienas intereses, kurai ir ciešas saites ar Baltkrievijas ekonomiku. Taču patiesībā Latvija ir daudz darījusi, lai veicinātu šādas kopienas rašanos laikā, kad ES vajadzētu ierobežot biznesa kontaktus ar Baltkrieviju, lai glābtu politieslodzīto dzīvības.
Arī Latvijas uzņēmēji sēž Baltkrievijas cietumos
Dot tribīni diktatūras pārstāvjiem ir tieši tas, kas Lukašenko ir vajadzīgs, lai nodrošinātu viņa režīma atzīšanu un leģitimāciju Eiropā, papildus investīcijas, un gatavību neredzēt rupjus cilvēktiesību pārkāpumus. Viņam izmisīgi ir nepieciešama nauda no Rietumiem, lai uzturētu savu represīvo varas aparātu, kas kļūst aizvien dārgāks. Dot priekšroku ekonomiskajām interesēm, nevis vērtībām, ir kļūmīga izvēle un nav pat tās valsts interesēs, kura sadarbojas ar diktatūru. Valstī bez tiesiskuma jebkurš ārzemju bizness neizbēgami saskarsies ar negatīvām sekām.
Kad es biju Baltkrievijas cietumā pēc notiesāšanas par savas kandidatūras izvirzīšanu pret diktatoru pēdējās prezidenta vēlēšanās, es tur satiku daudzus uzņēmējus no citām valstīm. Visi viņu stāsti bija līdzīgi. Viņu uzņēmumi tika nozagti vai sagrauti, kad tie sāka pelnīt un kļuva pievilcīgi "reideriem". Uz katru no viņiem tika izdarīts spiediens, izvirzot kriminālapsūdzību, un katrs no viņiem nonāca cietumā pēc pretošanās šim spiedienam. Katrā gadījumā viņu uzņēmumi tika vai nu nozagti vai iznīcināti un viņi nonāca cietumā, kur turpinājās šantāža un izspiešana. Tur bija arī uzņēmēji no Latvijas. Vēsture rāda, ka iesaistīšanās biznesā ar diktatoru var nest īstermiņa dividendes, bet galu galā negatīvās sekas atsver jebkuru ātro peļņu. Ilgtermiņa personiskie un biznesa riski ir ļoti augsti, tāpat kā riski uzņēmuma reputācijai.
Latvijai ir bijuši apbrīnojami panākumi tās attīstībā un tagad tā ir pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts. Tajā pašā laikā Latvija zina, ko nozīmē dzīvot totalitārā sistēmā un diktatūrā. Latvijas panākumi stabili balstās valsts demokrātiskajā attīstībā un Eiropas Savienības kopējās vērtībās. ES ietvaros Latvija turpina runāt kopējo cilvēktiesību un brīvības valodā. Par nelaimi, kad ir runa par tās dienvidaustrumu robežu, šī valoda mainās, vērtības tik piemirstas, un to vietā nāk jauna valoda. Tā neņem vērā cilvēktiesības un koncentrējas uz "dialogu un sadarbību" ar diktatoru, uz tirdzniecības un finanšu interešu aizsargāšanu dažiem Latvijas biznesmeņiem, kuri kļūst bagāti, atbalstot viņa režīmu.
Latvija zaudē ne tikai hokejā
12.oktobrī amatieru hokeja komanda, kurā spēlēja arī Latvijas Saeimas deputāti, ieradās Minskā, lai spēlētu pret Lukašenko komandu. Nākamajā dienā neatkarīgā prese rakstīja: "Diktators uzvar Latvijas parlamentu". Latvijas valdība mēģina apgalvot, ka "biznesam nav sakara ar politiku." Latvijas parlamentāriešiem šķiet, ka "sports stāv pāri politika". Taču faktiski tā kļūst par Latvijas politiku.
Lukašenko nav muļķis. Viņa režīma pastāvēšana ir atkarīga tieši no šādas attieksmes, un viņš neatlaidīgi to veicina, padarot šauras interešu grupas bagātas un cenšoties nošķirt ekonomiku no cilvēktiesībām. "Apspiešana, spīdzināšana, pretinieku nogalināšana, nevainīgo apcietināšana - tam visam nav nekāda sakara ar ekonomiskajām interesēm, kuras jūs esat gatavi realizēt. Kļūstiet par maniem lobistiem savās valstīs, lai tās kļūst par manu lobistu ES. Būsim draugi, taisīsim biznesu, kopā pelnīsim." [Tādi ir Lukašenko argumenti.]
Rīgas konferencē man bija liels prieks satikt bijušo prezidentu Valdi Zatleru, kuru es ļoti cienu. Kad viņš bija Latvijas prezidents, mēs tikāmies dažādos starptautiskos forumos un es vienmēr izjutu viņa patieso interesi par stāvokli Baltkrievijā. Viņš man stāstīja, cik grūti ir izturēt "biznesa lobija" spiedienu mīkstināt Latvijas nostāju pret Baltkrieviju. Viņš man arī teica, ka šim spiedienam nepakļausies."
Andrejs Saņņikovs
Pilsoniskās kustības "Eiropiskā Baltkrievija" vadītājs
Baltkrievijas prezidenta amata kandidāts, 2010
Sirdsapziņas cietumnieks, 2010 - 2012
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!