Egils Līcītis, 'Latvijas Avīze': Aizsargdambis preambula un absurdu pārmetumu straume – 'savaldiet šos latviešus'  (237)

Par laimi, autors izgatavojis labi bruņotu un dzīvības briesmās nesatricināmu dokumentu, lai tas izturētu ne tādu vien apiešanos.

Kāpēc bija jāraksta Pamatlikuma priekšvārds? Latvijas Satversmē, tāpat kā citu zemju Konstitūcijās, protams, ir paudums par valsts satvaru, taču, kopš šeit stipri vien mainījies pilsoņu kopums un jūtams apdraudējums no okupācijas periodā iebraukušo cittautiešu puses padarīt valsti par tādu kā Krievlatviju, ir nepārtraukti mēģinājumi sašķobīt un izļodzīt Satversmes tēvu 1922. gadā liktos Latvijas Republikas pamatus. Katrs zina izgāzušos vēlmi uztiept krievu valodu par valsts valodu un citus piemērus. Kad pat ievērojamais SC deputāts jurists Elksniņš "Sastrēgumstundas" pārraidē atzinis, cik "skaidrs un saprotams, ka valsti dibinājuši latvieši" (lai īstenotu tautas pašnoteikšanās tiesības, nodrošinātu nacionālo interešu piepildījumu utt.), vairs nav jāšaubās, ka pamatnācijai ir pat pienākums būvēt ko līdzīgu aizsargdambim, kad netīri ūdeņi pa vaļā parautām slūžām gāžas iekšā, draudot izskalot Latvijas pamatus.

"Kaujā par Latviju" uzbrūkošajā pusē vērojams arī visu ieroču šķiru apvienojums no tankistiem līdz plintniecēm, kuram, kā liekas, kādā ģenerālštābā nolikts uzdevums skaldīt pašus latviešus, kur vien var un cik vien var. Pretošanās šķelšanai ir diezgan vārga, jo vēsturisko apstākļu dēļ laika gaitā latviskā pašapziņa un nacionālā pašcieņa ir bojāta vai nav izvērsta. Rimtā nacionālista Kārļa Skalbes vārdiem par šo pazemību runājot – "mēs esam mazi ļaudis un esam raduši saspiesties, jums pieder visas ērtības".

Tā klapējam ar ausīm, kad valstsnāciju absurdi pazemina par otru kopienu, titulē par vienu no šeit dzīvojošajām etniskām daļām, un, daudz nemudrījot, labprāt uzsākam valodot citā mēlē, nonākuši cittautiešu kompānijā.

Tai ziņā Levita priekšvārds ir vērtējams kā ilgi gaidīts, ļoti vajadzīgs un izlīdzinošs dokuments, lai varbūt pat beidzamo reizi tiektos sakausēt Latvijas dažādu tautību pilsoņus stiprā nācijas apziņā, interešu un vērtību kopībā. Bet protams, ka uzbūvētais Satversmes kodola un pamatu aizsargdambis būs arī kā ūdens šķirtne, kur vienā pusē paliks piederību nācijai un Latvijai atzinušie, kamēr tie, kam šeitan valdošās paražas, kultūra, vienīgā valsts valoda ir pasvešas lietas, kas nevēlas pieņemt pašu valsts pastāvēšanu, tiks straumes aiznesti otrpus. Neslēpsim, ka pēc politiskās pārliecības lielā daļā tur aizpeldēs sarkanie fašisti.

Bet ir cilvēki, kuri, nokāpuši no demokrātijas kalniem mūsu zemajās ielejās (konservatīvajās senlejās), grib latviešus pamācīt, ka nevajag mainīt Satversmes jēgu un pieliet nevainojamam tekstam Levita priekšvārda etniskās despotijas zosti. Šo pirmšķirīgo ekspertu nav pārāk daudz skaitā, taču viņi ir ļoti skaļi un uzvedīgi apmēram kā blusa ar tīģera asinīm. Nevaru iepriecināt ektoparazītus – būs vien jāizlasa un jāpieņem rūgtie preambulas panti no A līdz Z, un pamācīt vienā laidā arī mūs nevajadzētu.

Vai saprātīgs cilvēks uz zemes virsas noticētu LU pētnieces Procevskas citētam akadēmisko aprindu vīreļa Sedlenieka spokainajam prātojumam, kurš preambulas audiotekstā saklausījis tādu kā pirmsholokausta prelūdiju? Zinātājus nesabaidīs, ka, pierakstot Konstitūcijai ievadu, Eiropas Savienības zemē Latvijā iestāsies nacisms, rasisms un diskriminācija, taču informācijas telpā nodalītiem ļautiņiem, ārzemju liberāļiem ir vērts pakaisīt šādus domu graudus un tērēt strāvu Zviedrijas radio, lai radītu iespaidu, ka demokrātijai Latvijā radikāļi liks iet savā pavadā un piemēros "šķebinošā prievīšnacionālismā" izrakstītus iemauktus.

Juzdami, ka nostājušies uz slidena ceļa, pāršāvuši pār strīpu ar "etnocīdu", preambulas apkarotāji samazinājuši apgriezienus un vairs nestāsta, ka Satversmes musturā brūnās krāsas grib ieaust grieķu "Zelta rītausmas" partijas vietējās specifikas pagrīdes apakšnodaļa. Labi, holokaustu latvieši nevērsīšot pret citiem un valsti pēc Phenjanas parauga nepārtaisīšot. Taču savaldīt latviešus, vienalga, derēšot. Tāpēc tagad eksperti, kuri bērnībā nokrituši no šķūnīša jumta un atsitušies ar galvu pret cietu, dobu otru priekšmetu, un kādu mums ir ka mudž, Satversmes ievadam rāda viepļus un savu velnu grib paslēpt detaļās.

Kā tad noteikšot piederību valstsnācijai? Vai notiks rumpja apmērīšana, radu rakstu un asins analīze? Nē, preambulas skroderi lēnprātīgi paskaidro, nekādas antropometriskas olektis klāt nelikšot. Cilvēki pašidentificēšoties. Šī raksta autoram, piemēram, ir pilnīgi skaidrs, kā Latvijas Republikā bija un kā būtu pašidentificējies Mavriks Vulfsons.

Bet papagaiļi ķērc tālāk. Mūsdienās cilvēkam piemītot divas, trīs, nezin cik identitātes. Viens, teiksim, ir latvietis, bet pēc identitātes nr. 2 rastafārietis, un garmatainie jamaikieši uzskata, ka baznīca ir cilvēka paša ķermenis un ir svarīgi panākt iekšējo brīvību no aizspriedumiem un varas sistēmu žņaugiem. Nē, jurista vārds samulsis paskaidro – lai arī cilvēkam galīgi nav pieņemama iežņaudzīšanās tautiskā ģērbšanās stila dreskodā un zirņi ar speķi šķiet pagalam pretīgs ēdiens, tamdēļ viņu neizstrīpošot no pilsoņiem. Viedokļu plurālismu preambula nenoliegšot. Taču cilvēktiesības tagad ir tik svabadas, - neliekas mierā brīvību aizstāvji, - un kas notiks ar to, kas itin kā skaitās latvietis, bet gribētu identificēties un attiecīgi jūtas kā kastanis vai tārps! Nu, - nopūšas preambulas autori, - iespējams, šādi sašķeltai personībai patiešām jāmeklē piemērotāki apstākļi, lai brīvi un netraucēti attīstītos tālāk. Augsnē, kokā, varbūt sēnē.

Katrs pļāputaša, uzsitis pa datora klabināmiem taustiņiem, drīkst izpausties trauksmē un nepatikā par Latvijas Satversmes priekšvārdu. Slikti, ka tanī nav salikts viss vajadzīgais, kā tas būtu atrodams gūglē. Slikti, ka to neraksta vecie Satversmes tēvi, bet par izredzētiem uzmetusies tiesībzinātnieku šlaka. Juristi – vectēvi, Satversmes sapulcē ievēlētie bija autoritātes, ar augstu tautas uzticības kredītu, bet šitie vien mācekļi, kas vecmeistariem varētu pienest ūdeni. Slikti, ka Latvijā nav līdzīga Konstitūcija kā Islandē. Slikti, ka pants pēc panta Levita projektā atgādina padomju ēdnīcās pamācoši uzrakstīto – "mazgā rokas", "nemētājies ar maizi". Slikti, ka "Saskaņas centru" nepielaiž pie apspriešanas, un krievus un bulgārus neaicina diskutēt. Visskaistāk slikto, protams, ieraudzījusi Iveta Kažoka, jo "preambula pārbrauc ar ceļa rulli krāsainībai". Un visbeidzot prātīgākie latvieši, neko ļaunu nedomādami par preambulu, tomēr uzreiz gribēs zināt – bet vai biezputru dos vairāk, kolīdz jūs pieņemsiet savu papīri?

Traci neatdzesēs līdz gala lēmumam ar Saeimas absolūtā vairākuma balsīm. Jau tagad tautai ir jāapzinās – šis darbs paveicams 11. Saeimas laikā. Politiskie auni, kā parasti, mīdās. Viņiem tur "ne viss ir atbalstāms" un "daudz kas izvērtējams". Juristi, protams, ieslīgs strīdos un polemikā, līču loču novirzoties no taisnā ceļa. Saeimas un masu mediju tribīnē vēl daudzreiz kāps, āre, tas pats Elksniņš, reizēm romiešu tiesību doktors, reizēm notārs, bez kura zīmoglakas Latvijā nedrīkst notikt dokumentu aprite, reizēm prokurors, bet faktiski vēl viena latvju zīle Kremļa tornī un ar visu savu partiju Maskavas "ofisa" izsūtāmie zēni. Garajā matu skaldīšanā un vāvuļošanā ne katram tik skaidri būs uz pieres rakstīts, kādēļ viņš pretojas preambulas akceptēšanai un kādai orientācijai pieder, taču tautai nekas cits neatliks, kā pašai atkal ņemt un prasīt stingru atbildību par balsojumu Satversmes preambulas pieņemšanai.

Tikpat stingri, ciešās rindās kā uz valodas referendumu. Lai saglabātu Latviju kā nacionālu, nevis divkopienu valsti, latviešiem nelokāmi, strikti un nepiekāpīgi jāuzrunā deputātus – gribi darboties politikā arī turpmāk? Ja neesi atbalstījis Levita priekšvārdu un nevari parādīt kartīti "par", tad nākamajās vēlēšanās tieci aizslaucīts no parlamenta, lai vai būtu paguvis pārģērbties zaļā, zilā, rozā, kaut pat bizbizmārītes politiskā tērpā. Mēs tev redzam cauri, un mēs tevi, čalīt, atcerēsimies.