Pagājušajā nedēļā spoži spīdēja trejas zvaigznes: Preambula, Uzvaras piemineklis un Uzturēšanās atļaujas. Ja uzturēšanās atļauju gadījumā ir vismaz jāpalabo likumdošana un jāizvērtē iespēja uz to rēķina vairāk nopelnīt, Levita preambula un Uzvaras pieminekļa jaukšana tādas pseido problēmas vien ir.
Taču visu trīs tēmu sakarā notika rakņāšanās ap nacionalitātes jautājumu, gādājot ļoti auglīgu augsni populismam un, godīgi sakot, pilnīgam stulbumam no personām, no kurām tas visvairāk arī bija gaidāms. Un, kā parasti, uz tukšu salmu kulšanu pavilkās līdzi visa tauta, mani tikai mulsināja, ka problēmas mērogā neviens neiekļāva tās sakni.
Lielākajai daļai latviešu, arī man, bērnībā bija jāklausās vecvecāku stāsti par Otrā pasaules kara un padomju režīma šausmām, par radiniekiem un draugiem, kas pazuda Sibīrijas plašajās tāles vai čekas šaurajos pagrabos. Atmiņas tika atstāstītas nevis ar akadēmisku faktu objektivitāti, bet subjektīvu perspektīvu un valodas īpatnību, piemēram, Latvijā ienāca "vācietis" un "krievs", nevis nacistiska vai komunistiska diktatūra.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!