Dainis Lemešonoks: No Kremļa redz jūru  (110)

Protams, "naida barters" ir acīmredzamākā un pat banālākā atbilde: visā Ziemeļeiropā kareivīgajiem politiķiem un militāristiem tiek dota brīnišķīga iespēja atkal iekšpolitiski atgādināt par sevi un nepietiekamajiem aizsardzības budžetiem, savukārt viņu Krievijas kolēģiem šīs izpausmes noder pašu iekšpolitiskai vaimanoloģijai par "NATO agresivitāti" un naudas pieprasījumiem. Roka roku mazgā... Kā jau agrāk viedi izteicās Ivars Ījabs, "ja Eiropā kādam dikti vajag ienaidnieka tēlu, tad Krievija šo lomu izpildīs - pat ļoti labprāt." Tomēr ir vēl viens, manuprāt, krietni racionālāks iegansts - Krievija tādējādi, atbilstoši  pašapziņai un sev pielaikotajam lielvalsts uzvedības modelim, uzskatāmi atgādināja kaimiņvalstīm, kas ietilpst Eiropas Savienībā, un arī Briselei: "Neaizmirstiet, ka Baltijas jūra tomēr nav ES iekšējā akvatorija!"

Šos Maskavas ārpolitiskos rūpestus - būt vienmēr "pamanītai" un pietiekami bijīgi novērtētai visos Dzintarjūras krastos - kaimiņvalsts ārpolitikas pētnieks Sergejs Kuļiks ir, manuprāt, spoži un ieinteresētam lasītājam saistoši apcerējis pavisam nesen izdotajā grāmatā "Krievija Baltijas labirintā". Silti iesaku tajā ieskatīties katram cilvēkam, kurš tiešām vēlas uzzināt, kādas ir Maskavas pretenzijas un perspektīvas, ieceres un problēmas Baltijas jūras reģionā. (Nevis tikai pārtikt no absurdajiem rusofobijas šabloniem, ko Latvijā atražo it kā cienījami mediji un kuru karojošais analfabētisms šķiet esam "otrs grāvis" pirmskara Latvijas sabiedrības pārmēru rožainajiem priekšstatiem par PSRS!) Apcerējuma autors ir kādreizējais Krievijas prezidenta administrācijas darbinieks, patlaban "Mūdienu attīstības institūta" (INSOR, ar KF premjeru Dmitriju Medvedjevu saistītas domnīcas) direktors "starptautiskās attīstības problēmu jautājumos". Viņš kopā ar vairākiem starptautiski autoritatīviem (un savos izteikumos brīviem) Krievijas pārstāvjiem oktobra beigās Jūrmalā piedalījās "Baltijas foruma" rīkotajās vietējo un ārzemju ekspertu diskusijās par ES un Maskavas attiecību turpmāko attīstību. Vairums saieta runātāju uzskatīja (vismaz man radās tāds iespaids - savējo, lasītāj, vari formulēt, iepazīstoties ar diskusiju videoierakstiem BF mājas lapā), ka Krievija, piedzīvojot neveiksmi tagadējos lielmanīgajos centienos atturēt Ukrainu no asociācijas līguma ar ES un "sodīt par kūdīšanu" Lietuvu, principiāli revidēs savu ārpolitiku un  retoriku, veidojot pragmatiskāku sadarbību ar koptirgu un kaimiņvalstīm. Šo prognožu pamatotību pārbaudīsim drīz vien.    

Ne tikai pie mums, bet arī Ziemeļvalstīs, Polijā, Vācijā un ES vadībā, veidojot Baltijas jūras reģiona attīstības politiku, bieži piemirstās, ka daļa no tās apskalo Krievijas teritoriju. Reizēm tas notiek nejauši, reizēm jauši - padarot nervozus lielvalsts diplomātijas un ārējās tautsaimnieciskās politikas veidotājus. Tie, ES stratēģijas lasot, pārāk bieži sajūtas nepelnīti "palikuši ārpusē". (Tiesa, šķiet, ka Kuļika grāmatā piesauktās Maskavas izjūtas par maldīšanos "Baltijas labirintā", no kurā tā reizēm nespēj "atrast izeju" reģionālās sadarbības politikas centienos, daļēji rodas no vienkāršotas vēlmes savas vajadzības nokārtot tieši ar Briseles "centru" kā sev līdzvērtīgu partneri - nevis nopūlēties panākt kopsaucējus daudzos dialogos ar nereti naidīgajām kaimiņu "sīkaļām". Bet tādas, no Kremļa raugoties, šķiet ne tikai trīs Baltijas valstis.) Ņemot vērā gan milzīgo ekonomisko lomu, kāda Krievijai ir un būs visā Ziemeļeiropā, gan arī to kādā ir Baltijas jūras valstu un ES reģionālās politikas loma pašas Krievijas attīstībā, šī nervozitāte ir vairāk kā respektējama. Gan Briselei, gan Baltijas jūras valstu padomei vajadzētu pacensties to gaisināt, jo ieguvēji būsim mēs visi. Dzintarjūras apskalotajām valstīm ir būtisks ne tikai Krievijas izejvielu imports vai pašu eksports uz tās tirgiem, bet arī tranzītceļš uz Āziju. Kā "Baltijas forumā" atgādināja Šanhajas Starptautisko attiecību institūta pārstāvis (Dr.Yang Jiemian), turpmākos piecos gados Ķīna ārzemēs investēs 500 miljardus ASV dolārus, importēs preces un pakalpojumus par 10 triljoniem dolāru, tās tūristi ārzemes apmeklēs 400 miljonos braucienu (person/times). No Krievijas un citu Baltijas jūras valstu sadarbības ir atkarīgs, cik liels grandiozā pīrāga kumoss tiks Ziemeļeiropai.

Sergeja Kuļika izsvērtais analītiskais pētījums dod iespēju katram patiesi zinātkāram lasītājam paraudzīties, kāds skats uz mums šodien paveras no leģendārā Krievijas "loga uz Eiropu", ko tā vēlas no savas turpmākās sadarbības ar ES un tās dalībvalstīm pie Baltijas jūras. Tas ir stratēģiski tiešs un, kas man šķita īpaši patīkami, pavisam "nordiski" nesentimentāls politikas eksperta vēstījums - bez tik ierastās nostaļģijas par senāku vai tuvāku pagātni. Par to, kāds patlaban ir Krievijas skatījums uz reģionu, uz saviem kaimiņiem (vai kādam tam, pēc autora domām, vajadzētu būt). Kādas šeit ir tās intereses un vēlmes, kā arī iespējas vienas vai otras īstenot. Kādi ir "klupšanas akmeņi", kādas ir "lāčādas", kādi ir un varētu būt reālie ieguvumi. Tas, ka šī valsts mūsu reģionā grib sēdēt "galda galā" (ar to es domāju goda vietu), šķiet pašsaprotami, taču autors ir apkopojis vairākus pavisam racionālus un, galvenais, kaimiņiem pat "garšīgus" argumentus šādām pretenzijām - balstītus Krievijas saimnieciskajās un tehnoloģiskajās vajadzībās. Piemēram, uzskaitot apsvērumus, kāpēc šai valstij nevajag censties veikt visu savu ārējo tirdzniecību tikai caur savām Baltijas jūras ostām, kāpēc kravu pārvadājumi ir un paliek galvenā prioritāte Krievijas sadarbībai ar saviem kaimiņiem. Latvijas tranzītnieki, meklējiet grāmatā šīs "bonbongas" un izgaršojiet, spēciniet savu optimismu!

Sev noderīgu argumentāciju Kuļika vēstījumā atradīs arī Latvijas inovatīvās ekonomikas veidotāji. Tiesa, tai būs minora tonis. Tāpat kā kravu transports/tranzīts, arī inovāciju piesaiste grāmatā tiek nosaukta un aplūkota kā svarīgākā Krievijas prioritāte sadarbībai ar citām Baltijas jūras valstīm (īpaši pēc tam, kad Maskavai savos modernizācijas centienos nācies piedzīvot Āzijas valstu neieinteresētību). Diemžēl, šajā ziņā Latvija tai nešķiet interesanta, jo nacionālo inovatīvo sistēmu konkurētspējas reitingā mēs (39. vieta) esam uzreiz aiz Krievijas, atpaliekam no tās per capita arī tēriņos zinātniskiem pētījumiem un inovāciju izstrādei. Šajā ziņā Krievijai "lielie brāļi" ir Zviedrija, Somija, Vācija un (ak, šausmas!) pat Igaunija. Tas ir vairāk nekā pietiekami pamatots iegansts mūsu pētniekiem grauzt valdību un prasīt papildus finansējumu eksportējamu inovāciju izstrādei. 

Protams, lasot grāmatu, drīz vien kļūst skaidrs, ka eksperta vēstījuma tiešais adresāts neesam mēs, "sliktie" kaimiņi, bet gan Krievijas vara, tās ārējās un saimnieciskās politikas veidotāji. Galu galā, tādi ir jebkura zinātnieka, tāpat kā mākslas kritiķa vai žurnālista klusās godkāres centieni, pētot un analizējot publiskos procesus - ar savu darbu tos arī kaut nedaudz ietekmēt. Tāpēc no sirds novēlu, lai šai grāmatai tas arī izdodas, tādējādi pakalpojot kopējam Baltijas jūras krastu apdzīvotāju labumam.

Ļoti ceru, ka ar šo darbu pacentīsies iepazīties ne tikai daži mūsu Ārlietu ministrijas ierēdņi, kuru darbs saistīts ar Baltijas jūras valstu padomi vai "Ziemeļu dimensiju". Pieļauju, daži tās lasītāji varētu pat izjust smagu vilšanos un mazvērtības uzplūdus, izlasot, ka ne jau mēs, Baltijas valstis, un mūsu rūgtās vēstures pieredzes ietekmētā bikli kareivīgā - vairāk gan izpaužoties iekšpolitiski adresētā retorikā - ārpolitika esam galvenais "klupšanas akmens" Eiropas Savienības un Krievijas attiecībās. Tajās pietiek daudz citu negludumu. Manuprāt, galvenais ieguvums mums, šīs grāmatas lasītājiem Latvijā, ir iespēja pārlaist acis tālāk par saviem robežstabiem un lieku reizi atcerēties: mūsu valsts ir piederīga politiski, ekonomiski un tehnoloģiski spēcīgam reģionam ar gluži vai neierobežotu attīstības potenciālu un pietiekami pamatotām pretenzijām būt starp globālajiem līderiem. Vai esam tam gatavi?