Māris Zanders: Ingunu gaidot  (112)

Viena no pēdējo mēnešu iracionālākajām tēmām ir: vai, kad un ar kādu komandu Latvijas politikā ienāks Inguna Sudraba.

Jāsāk ar to, ka reti novērojama tik kliedzoša atšķirība starp publiski pausto un aizkulisēs runāto. Ja samēro pašas Valsts Kontroles bijušās vadītājas klusēšanu un detalizācijas pakāpi, ar kādu politiķi zina stāstīt par Sudrabas padomdevējiem un atbalstītājiem, jāsecina, ka vai nu pieņēmumu politika ir sasniegusi vieglas paranojas pakāpi vai arī, ka sabiedrībā populārā Sudraba viņai vien zināmu iemeslu dēļ aizrautīgi spēlē paslēpes. Pieņemsim, ka patiesība ir kaut kur "pa vidu" un ka Sudraba tiešām apsver iespēju darboties politikā.

Ar to iracionālais nebeidzas. Politiķu vērtējumi atgādina reliģisko sektantu pārrunas par iespējamo pasaules galu, kas ir kaut kas tik ārkārtējs, ka padara nevērtīgu visu pārējo.

"Ja viņa taisa savu partiju, tad bilde ir principiāli atšķirīga" – apmēram šādi, gandrīz vai ar nolemtību, prognozē dažādām partijām piederīgi ļaudis. Socioloģiskās aptaujas uzrādot tik augstu Sudrabas popularitāti, ka viņas komandai esot ne tikai garantēta iekļūšana Saeimā, bet teju vai visas neizlēmušo vēlētāju balsis ar visām no tā izrietošajām sekām.

Neapšaubot Sudrabas popularitāti un spējas, šāda viņas tēla mitoloģizācija liekas pārspīlēta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir zināma atšķirība starp situācijām. Pirmā: jums atrāda apnikušās politisko aktieru sejas un apjautājas, vai jums principā patiktu, ja trupu atlaistu un teātrī strādāt aicinātu kādu savulaik slavenu mākslinieku. Otrā: kad "jaunajai vecajai" zvaigznei jāver mute vaļā konkrētiem piedāvājumiem, jāatskaitās par savu komandu un finansētājiem. Tas, ka Sudraba kā Valsts kontroles vadītāja bargi kritizēja visu un visus, ir viens, tas, vai viņai ir reāli īstenojama pārmaiņu programma, - kaut kas cits.

Sudrabas popularitātes pamatā faktiski bija tas, ka Valsts Kontrole darīja to, kas tai jādara. Tas, protams, nav maz, bet... Otrkārt, iespējams, ka ir tādi sabiedrībā atpazīstami ļaudis, no kuriem patiesībā sagaida palikšanu "nesasmērēšanās ar politiku" statusā. Par to jau pārliecinājušies dažs labs radošo profesiju pārstāvis, kuram piesakot sevi politikā, publikā atskan sarūgtināts: "arī tu, Brut...".

Atšķirībā no kāda mūziķa vai sportista Sudrabu nevar turēt aizdomās par kompetences trūkumu jautājumos, kas skar valsts zobratiņu funkcionēšanu, tomēr var gadīties, ka viņas reitings saistīts ar līdzšinējo neiesaistīšanos reālpolitikā. Jo tu nevari iesaistīties cēlā vientulībā.
Citiem vārdiem sakot, gandrīz vai paniskās bailes no Sudrabas ienākšanas politikā liecina ne tik daudz par šī cilvēka reālajām izredzēm, cik to, cik nepārliecināti par sevi jūtas jau esošās partijas.