Otto Ozols: Katalonijas ceļš ir daudzu desmitu miljonu eiropiešu sirds ceļš  (46)

Sava neatkarīga valsts - tas bija gadsimtiem ilgs sapnis īriem, poļiem, somiem, norvēģiem, igauņiem, latviešiem, lietuviešiem un daudziem citiem eiropiešiem. Visi viņi ir gājuši garu un grūtu ceļu, lai piepildītu sapni par neatkarīgu valsti. Visu šo tautu atmiņas par neatkarības izcīnīšanu ir svētas - viņu tēvi, vectēvi ir sapņojuši un cīnījušies, nereti ziedojot visdārgāko - savas dzīvības.

Tādēļ miljoniem eiropiešu dziļi sirdī lieliski saprot un atbalsta Katalonijas sapni par savu, neatkarīgu valsti. Katalonieši viņiem nav kaut kādi separātisti, bet gan drosmīgi ļaudis, kuri neatlaidīgi cīnās un sapņo par viņu tēvu un vectēvu sapni - Neatkarīgu valsti.

1979. gadā, atgriežoties Polijā, pāvests Jānis Pāvils II noteikti sapņoja par savas dzimtās valsts brīvību. Gadsimtos Poliju mēģinājuši neskaitāmas reizes saplosīt, pārdalīt neskaitāmi imperatori un diktatori. Bet poļi spītīgi palika uzticīgi sapnim par brīvu un neatkarīgu valsti.

1917. gadā dažādu impēriju gadsimtos dalītā Somija izlēmīgi panāca savu brīvību, gadu vēlāk to izkaroja arī trīs Baltijas valstis - Igaunija, Latvija un Lietuva. Vēlāk viņi šim sapnim palika uzticīgi par spīti gariem okupācijas gadiem, represijām un masveida deportācijām uz Sibīriju.

Tomēr Katalonijai un Spānijai vistuvākais piemērs varētu būt Ziemeļvalstis - Dānija, Norvēģija, Islande, Zviedrija un Somija. Mūsdienās tās pamatoti tiek uzskatītas par izcilām labklājības, demokrātijas valstīm ar ļoti konkurētspējīgu ekonomiku. Tomēr tā tas nav bijis vienmēr. Vēl salīdzinoši nesen - 20. gadsimta sākumā tās bija salīdzinoši nabadzīgas valstis. Vairākus gadsimtus Dānija un Zviedrija valdīja pār savām brāļu tautām islandiešiem un norvēģiem. Dāņi un zviedri ik pa brīdim savā starpā karoja, tirgojās un pārdalīja Norvēģiju.

Līdz 1814. gadā norvēģi pasludināja savu neatkarību. Protams, toreizējie zviedru kungi to nevarēja saprast un sūtīja karaspēku ieviest "kārtību". Par laimi, veselais saprāts uzvarēja un karošanas vietā tika noslēgts miera līgums. Saskaņā ar to Norvēģija tika apvienota personālūnijā ar Zviedriju. Tomēr iepriekš pieņemtā Norvēģijas konstitūcija palika spēkā. Līdz beidzot 1905. gadā Zviedrija atļāva norvēģiem to, kas vēl 21. gadsimta Eiropā nav atļauts Katalonijai - tautas nobalsošanu.

Tauta teica savu vārdu un kopš 1905.gada Norvēģija ir neatkarīga valsts. Cita Ziemeļeiropas valsts - mazā un lepnā Islande savu neatkarību pasludināja 1944.gadā.

Ziemeļvalstu piemērs mums rāda, ka salīdzinoši nesenā pagātnē spēcīgas Eiropas karaļvalstis spēja atzīt pakļauto kaimiņu tautu valstiskās neatkarības. Šobrīd tās visas ir lepnas, neatkarīgas un bagātas valstis. Visas bauda starptautiskās sabiedrības nedalītu cieņu.

Viens no uzplaukuma iemesliem varētu būt fakts, ka viņu starpā vairs nevalda savstarpējs aizvainojums, bet gan auglīga sadarbība un draudzīga konkurence. Katra mācās un sacenšas viena ar otru par labākajiem risinājumiem, idejām. Izšķirošos, grūtos brīžos tās vienojas kopējā sadarbībā un palīdzībā. Tā varētu būt lieliska ceļa karte Katalonijas un Spānijas valstu nākotnei. Dziļi sirdī saprotama ne tikai ziemeļeiropiešiem, bet arī citām Eiropas tautām un valstīm. Tas ir arī iemesls, kādēļ Baltijas valstu iedzīvotāji ar tik lielām simpātijām atbalsta Katalonijas neatkarības sapni un ideju.

Pirms kāda laika viens no Eiropas spilgtākajiem domātājiem, izcilais diplomāts, bijušais Igaunijas prezidents Lennarts Meri rakstīja: "Eiropas daudzo lielo un mazo kultūru diversitāte ir atslēga Eiropas kreativitātes izprašanai. Eiropas zemes dzīļu bagātības ir salīdzinoši neievērojamas, tās nekad nav bijušas paradīzes dārzs. Eiropa ir cilvēku radīta un dzejiski varētu piebilst, ka pateicīgā Eiropa ir radījusi eiropieti. Brīvības, brālības un vienlīdzības ideja varēja dzimt vairākās vietās, taču iesakņoties šis skaistais augs varēja vispirms Eiropā. No tā atvasināmi Eiropas Savienības izveides sākumi un iemesli, kāpēc ir neizbēgama Eiropas Savienības paplašināšanās."

Lennarts Meri ir kādu laiku jau miris, bet viņš svēti ticēja, ka tautu brīvība, tai skaitā valstiskās pašnoteikšanās brīvība ir Eiropas idejas pamatā. Birokrātija, tīši samudžināto likumu pinekļi, bailes no pārmaiņām, nevar un nedrīkst būt par iemeslu, lai kādai no tautām liegtu vienlīdzīgas tiesības pašai izlemt savu nākotni. Katalonijas tautai ir jāļauj lemt par savu nākotni. Eiropas tautas kas piepildījušas savu sapni par neatkarību nedrīkst nodot savu tēvu un vectēvu ideālus šodien, kad par tiem cīnās brāļi eiropieši - katalonieši.

Tāpēc es kā latvietis saku, ka būšu arī katalonietis, līdz Katalonija būs brīva un neatkarīga. Domāju un ceru, ka sirdī līdzīgi katalonieši ir miljoni īru, poļu, somu, lietuviešu, igauņu un daudz citu.

*Raksts pirmo reizi publicēts 23.oktobrī http://latviansonline.com/commentary/article/8608/ un pēc tam pārpublicēts arī vairākos Katalonijas medijos.