Aldis Bērziņš: Kurai Saeimas frakcijai piešķirsim 'Lielo Kristapu'?  (44)

Aizdomas par laba un ietekmīga drauga vērtību lieku reizi apstiprina nesenās kaislības, ko kinematogrāfistos uzjundīja Saeimas deputātu vairākuma atbalstītais Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas lēmums no 2014.gada un 2015.gada valsts budžeta tiešā ceļā piešķirt 200 tūkstošus eiro jeb 140 tūkstošus latu SIA "Studija F.O.R.M.A" spēlfilmas "Dvēseļu putenis" veidošanai. Šādai rīcībai, kad valsts vara tik tieši un pat demonstratīvi iesaistās kultūras procesā, atjaunotās Latvijas vēsturē līdz šim nav bijis precedenta. Tāpēc arī Filmu padome pirms tam, kad Saeimā tika spriests pat par daudz apjomīgāku atbalstu konkrētā projekta īstenotājiem (1,85 miljoni latu divos turpmākajos gados) centās pārliecināt likumdevējus revidēt patiesībā prettiesisko lēmumu, publiski viņus aicinot šai filmai atvēlēto valsts naudu naudu iekļaut Kultūras ministrijas budžeta Jaunās politikas iniciatīvas apakšprogrammās "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" vai "Latvijas filmu daudzveidības veicināšana". Tad rastos iespēja šos līdzekļus sadalīt atbilstoši Filmu likumā noteiktai kārtībai – publisko finansējumu piešķirt atklātā un ikvienam pieejamā konkursā.

Tas, ka politiķi, uzņēmušies gādību par Latvijas kino "pareizo attīstību", īsti neizprot šīs mākslas un industrijas specifiku, vēl būtu mazākais ļaunums. Daudz sliktāk ir tas, ka viņi, mūsu dienās piedēvējot kino maģijai pārāk lielu spēku, vēlas sasniegt sev svarīgus mērķus ar padomju ideoloģisko darbinieku metodēm un pārliecību, ka "mums kino ir svarīgākā no mākslām". Šie cilvēki naivi uzskata, ka nacionālais kino spēj kalpot par tādu pašu burvju nūjiņu vēlētāju priekšstatu veidošanai kā televīzijas "prime time" programmas: "Rādīsim pareizas filmas, un tauta pareizi domās (balsos)!"

Izšķiroties politiski virzīt finansējuma piešķiršanu sev simpātiskam kinoprojektam, Saeimas deputāti, lai cik labi gribēti un patriotiski būtu viņu nodomi, pavēra durvis nelāgai tradīcijai. Tādām ir tieksme ātri iesakņojas, un, lai gan negribētos aizsteigties notikumiem priekšā, pieredze rada bažas, ka līdzīgi skandalozi lēmumi varētu tikt pieņemti arī turpmāk. Diemžēl nevar cerēt, ka šādas prakses tālāko attīstību varētu izbeigt politiski protežēto filmu izgāšanās kinozālēs – politikā ir ierasts ignorēt savas kļūdas un to sekas. Šādu praksi varētu izbeigt vien starptautisks negods Latvijai, kad valdība saņemtu Eiropas Komisijas bargus aizrādījumus par audiovizuālās nozares valsts atbalsta shēmas neievērošanu. (Lai procedūra būtu ievērota, pirms tam nepieciešams saņemt atsevišķu Eiropas Komisijas saskaņojumu šādam individuālam piešķīrumam, pamatojot, kāpēc atbalsts netiek sniegts saskaņā ar vispārējo kārtību. Nesaskaņota valsts atbalsta piešķiršanas gadījumā Eiropas Komisija var likt atmaksāt komersantam piešķirto finansējumu kopā ar soda procentiem.)

Es pat pieļauju, ka valsts pilnīga finansiālā vienaldzība pret kino nenodarītu šai mākslai lielāku postu kā politiskā protekcija. Tas, ka kinoteātros izrādāmu filmu iespējams producēt bez valsts atbalsta, ir jau pierādīts, pat ja rezultāts līdz šim iekļāvies "pirmo kucēnu"kategorijā. Jautājums, cik daudz šādu filmu Latvijā tapušas un kas bijuši tie argumenti, kādēļ tas bijis iespējams?

Taču patlaban filmu veidotāji Latvijā tiek atklāti mudināti sameklēt sev politisko aizmuguri. Šai tendencei uzplaukstot, kinodarinātājam par galveno tikumu kļūs viņa sakari un spēja pieglaimoties dažiem ietekmīgiem cilvēkiem, iekļauties politiskā konjunktūrā. Nav pareizās partijas biedra kartes – nav kino finansējuma. Talants, profesionāli panākumi, speciālistu vērtējums kļūs vairāk nekā otršķirīgi. Ar ko tas var beigties, ja "ļaunā Brisele" nenoraus stopkrānu? Ar to, ka Latvijā uzņemtu titros goda vietā tiks uzrādīti deputāti, pateicoties kuru atbalstam attiecīgā filma ir uzņemta, un ar atbildi virsrakstā uzdotajam jautājumam.