Aizdomas par laba un ietekmīga drauga vērtību lieku reizi apstiprina nesenās kaislības, ko kinematogrāfistos uzjundīja Saeimas deputātu vairākuma atbalstītais Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas lēmums no 2014.gada un 2015.gada valsts budžeta tiešā ceļā piešķirt 200 tūkstošus eiro jeb 140 tūkstošus latu SIA "Studija F.O.R.M.A" spēlfilmas "Dvēseļu putenis" veidošanai. Šādai rīcībai, kad valsts vara tik tieši un pat demonstratīvi iesaistās kultūras procesā, atjaunotās Latvijas vēsturē līdz šim nav bijis precedenta. Tāpēc arī Filmu padome pirms tam, kad Saeimā tika spriests pat par daudz apjomīgāku atbalstu konkrētā projekta īstenotājiem (1,85 miljoni latu divos turpmākajos gados) centās pārliecināt likumdevējus revidēt patiesībā prettiesisko lēmumu, publiski viņus aicinot šai filmai atvēlēto valsts naudu naudu iekļaut Kultūras ministrijas budžeta Jaunās politikas iniciatīvas apakšprogrammās "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" vai "Latvijas filmu daudzveidības veicināšana". Tad rastos iespēja šos līdzekļus sadalīt atbilstoši Filmu likumā noteiktai kārtībai – publisko finansējumu piešķirt atklātā un ikvienam pieejamā konkursā.
Tas, ka politiķi, uzņēmušies gādību par Latvijas kino "pareizo attīstību", īsti neizprot šīs mākslas un industrijas specifiku, vēl būtu mazākais ļaunums. Daudz sliktāk ir tas, ka viņi, mūsu dienās piedēvējot kino maģijai pārāk lielu spēku, vēlas sasniegt sev svarīgus mērķus ar padomju ideoloģisko darbinieku metodēm un pārliecību, ka "mums kino ir svarīgākā no mākslām". Šie cilvēki naivi uzskata, ka nacionālais kino spēj kalpot par tādu pašu burvju nūjiņu vēlētāju priekšstatu veidošanai kā televīzijas "prime time" programmas: "Rādīsim pareizas filmas, un tauta pareizi domās (balsos)!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!