Rinalds Gulbis: Ukraina - brīvības mēģinājums  (163)

Proti, vēl oktobrī, kad Krievija uzsāka muitas konfliktu ar Lietuvu, atsveišķi politikas pētnieki norādīja, ka Ukraina var neizturēt Krievijas, kas ir tās lielākais tirdzniecības partneris, milzīgo spiedienu. Jāatzīst, ka Ukraina par spīti novecojušām tehnoloģijām un PSRS laika standartiem, tomēr bija gatava turpināt eirontegrāciju, gatavs to turpināt nebija prezidents Janukovičs.

Pētot postpadomju telpas politikas procesus, gluži tāpat kā pētot politikas notikumus ES iekšienē vai ASV, tiek pielietotas ne tikai tās pašas metodes un instrumentārijs, bet arī apskatīti līdzīgas lomas spēlējoši aktori. Aizmirsts iesaistīto personu kopums Ukrainas gadījumā ir varas elites, kas ap sevi pulcē politiķus, oligarhus, drošības struktūru pārstāvjus un biznesa aprindu cilvēkus. Pirms Viļņas samita varas elites netika pētītas, taču tieši tās bauda uzticību no Krievijas puses un ir daudz vairāk atkarīgas no tās labvēlības.

Šķiet, tieši uz varas elitēm izdarītais Krievijas spiediens panāca strauju Ukrainas kursa maiņu. Ka izteikušies politikas pētnieki Kijevā - Maskavai neizdevās iebiedēt Ukrainu, bet Janukoviču gan.

Vēl kāds faktors, kas veicināja Ukrainas kursa maiņu par labu Krievijai, ir finansiāls īstermiņa ieguvums, it īpaši laika posmā pirms 2015. gadā gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Saprotams, ka, lai īstenotu tos mērķus, ko vēlas realizēt ar Janukoviču saistītās elites, viņam jānoturas pie varas par katru cenu gan līdz vēlēšanām, gan vēlams tajās uzvarēt un pildīt prezidenta pienākumus vēl vienu termiņu.

Viktoram Janukovičam šajā laikā jārisina arī ilgstošās valsts finansiālās problēmas un jānodrošina līdzekļu atmaksa starptautiskajiem aizdevējiem, kas piešķīra ievērojamu palīdzību Ukrainai krīzes laikā. Turpretī, pasliktinoties attiecībām ar Krieviju vēl vairāk, parāda apaklpošana un atmaksa Kijevai kļūtu par grūti panesamu slogu.

Eiropas Savienības piedāvājums no Krievijas izteiktā piedāvājuma un draudiem atšķiras ar to, ka ES piedāvātais eirontegrācijas scenārijs paredz lēnāku, bet noturīgāku un ilgstošu finansiālu ieguvumu, modernizējot valsts saimniecību un veicinot daudz plašāku Ukrainas preču noietu ES ietvaros. Turpretī Krievija jau vairāk kā divdesmit gadus nav bijusi ieinteresēta Ukrainas ekonomiskā stabilizācijā un izaugsmē. Drīzāk Maskavai Ukraina vienmēr bijusi kā ģeopolitisks drošības koridors.

Šobrīd Ukrainā notiekošie protesti vedina domāt par it kā konsolidētu un vienotu opozīcijas spēku, taču plašsaziņas līdzekļos redzamā aina ir gana izplūdusi. Jau tūlīt pēc Oranžās revolūcijas 2004. gadā opozīcija Ukrainā sāka šķelties. Tieši tas pavēra deva Janukovičam legālu iespēju uzvarēt prezidenta vēlēšanās. Par opozīcijas rīkoto proestu līderiem izvirzījušies Vitālijs Kļičko (UDAR), Arsēnijs Jaceņuks (J.Timošenko "Tēvzeme") un Oļegs Tjagņiboks ("Brīvība"). Te uzreiz jāatzīmē, ka šie trīs politiķi ir ar ļoti dažādu politisko pieredzi un arī pārtsāv ļoti atšķirīga spektra politiskos spēkus.

V. Kļičko politiskais spēks ir ar mazu politisku pieredzi un, lai arī definējuši sevi kā mērenus konservatīvos, to reālā politiskā darbība varētu spēcīgi atšķirties no teorētiskā definējuma. A. Jaceņuks pārstāv ekspremjeres Jūlijas Timošenko izveidoto spēku, atbalsts kuram pēdējos gados ir ļoti ievērojami krities. Turpretī O.Tjagņiboks pārstāv ultralabējo populistisko partiju "Brīvība" ("Svoboda"). Šis raibais politiskais spektrs un izteiktu līderu trūkums vismaz pagaidām nodrošina Janukoviča pozīcijas un opozīcijas salīdzinoši vājos rezultātus, kas panākti pēc masveidīgiem protestiem nedēļas garumā. Vēl viens aktuāls jautājums ir – vai Jūlijas Timošenko iespējama atbrīvošana apvienotu opozīciju jeb gluži otrādi to sašķeltu un tādējādi kalpotu Janukoviča interesēm?

Nobeidzot jāuzsver, ka Ukraina atgūstot neatkarību vienlaicīgi ar Latviju, Lietuvu un Igauniju, tomēr ir viena no postpadomju valstīm, kas visilgāk atrodas tiešā Krievijas atkarībā un dziļā stagnācijā. Tādējādi eirontegrācijas procesi lielā daļā Ukrainas sabiedrības tiek uztverti kā mēģinājums nostiprināt savu neatkarību un izrauties no Krievijas ietekmes zonas. Ir grūti prognozēt konkrētus rezultātus, ko varētu sasniegt opozīcijas rīkotie masu protesti.

Kā kompromisa variants varētu būt Ukrainas parlamenta atlaišana un pirmstermiņa vēlēšanu rīkošana, kas Viktoram Janukovičam un viņa līdzgaitniekiem dotu laiku pirms prezidenta vēlēšanām, kā arī novērstu uzmanību no atteikšanās parakstīt asociācijas līgumu ar ES.