Uģis Olte, 'Rīgas Laiks': Nacionālā drāma ar dvēseļu putināšanu  (72)

Kopš bērnības, kad aizgūtnēm patērēju pasaku grāmatas, man saglabājusies sajūta, ka no stāsta par Kurbadu sanāktu laba filma. Neesmu drošs, vai tas bija galvenā varoņa pārdabiskās izcelsmes (ķēves dēls cilvēka veidolā) un stāstā sastapto eksotisko mošķu dēļ vai varbūt tomēr mani aizkustināja latvietim tīkamā saldsērīgā nots, ko uzrāva Kurbada netaisnīgās nāves stīga pasakas beigās.

Filma taču var būt iespaidīga visu daiļo mākslu amalgama – episku kaujas kopplānu var likt vērot čūskas indes lēmēta, bet joprojām kustoša galvenā varoņa sejas tuvplānam brīdī, kad pasaules skaņas jau lēnām dilst klusumā, atbrīvojot vietu pārpasaulīgas balss (visdrīzāk sievišķas) dziedājuma mierinošajam aicinājumam uz viņsauli. Un tad vēl aizkadra teksts, kas skaidri un gaiši, emocionāli iedarbīgiem epitetiem paskaidrotu, ko tieši mirstošais varonis tobrīd jūt. Ideāli!

Šīs vīzijas (un visu trīs "Gredzenu pavēlnieku") satraukts, es uzmeklēju un pārlasīju šo bērnības mīļāko varoņteiku. Fu, cik tā izrādījās šķebīgi plakana! Datorspēles dramaturģija un nekas vairāk – pēc viena "bosa līmeņa" izpildes pretī stājas lielāks un stiprāks boss, un tā tālāk, līdz pašam grand finale, bet visa cīņa – psiholoģiski nepamatotas trīs teikumu premisas vārdā! Varbūt es tieši tur un tajā brīdī mazliet pieaugu, bet duļķes, ko šis atgadījums uzsita man apziņā, izgulsnējās atskārsmē, ka 118 gados kopš pasaules pirmā kinoseansa (no kura ļaudis panikā muka, jo izbijās no brāļu Limjēru nofilmētās vilciena piestāšanas stacijā) mūs, filmu skatītājus, stāsti pārsātinājuši. Tā nu mēs vairs neuzticamies stāstiem, lai gan tie mūs pavadījuši daudzus un daudzus gadsimtus.

Derīgs Stāsts – apmēram tā sauc asāko šķautni zobenam, ko 2013. gada oktobra beigās pavicināja grupiņa revolucionāri noskaņotu vietējo filmdaru un kino veidošanā ieinteresētu politiķu. Drāma bija pašu uzburta, turklāt nevis uz ekrāna vai scenārija disketītē, bet lielajā dzīvē. Derīgā Stāsta lomu spēlēja "Dvēseļu putenis" – epopeja, ko uz savas ādas Pirmā pasaules kara laikā izdzīvoja rakstošais karavīrs (vai otrādi) Aleksandrs Grīns. Tas ir arī stāsts par pašiem labākajiem algojamajiem Slikto slaktētājiem šo platuma grādu vēsturē – latviešu sarkanajiem strēlniekiem.

Kā noprotu, viņu bravūra un sasniegumi karā toreiz (pirms gandrīz 100 gadiem) dziļi iespaidoja Mūsējos – tos latviešus, kas karošanā nepiedalījās. Pavirši iekašņājuši vēstures trūdzemē karā sakautā daudzgalvainā Vācu Pūķa līķi un nolīdzinājuši tam pa virsu cariskās Krievzemes spiedīgās drupas, latvieši, spējā uzbudinājuma dzīti, pirmo reizi vēsturē nodibināja paši savu valsti. Un šīs jaunās valsts pamatakmeņus izmērcēja krietna nacionālisma kūpošajā tinktūrā.

Pēc 95 gadiem dažiem latviešiem nekas daudz pasaules kārtībā nebija mainījies, un, kad Galvenais latvietis bija devies uz Latviešu kinoteātri skatīties latviešu kino, viņš (kundzes un bērnu klātbūtnē!) uzrāvās uz, viņaprāt, Nederīgo Stāstu, kurā izdomāti Latviešu Kolkas dīkdieņi šķietami neko derīgu nedarīja veselas pilnmetrāžas garumā. Galvenais sakreņķējās gan par to, ka vietējo filmētāju galvās rodas tādi nederīgi stāsti, gan par to, ka Latviešu kopējā valsts ir līdzējusi kaut ko tik nelāgu uzņemt.

Tas, ko viņš likās nezinām, ir kārtība, ka uz valsts palīdzību filmu radīšanai drīkst cerēt jebkurš stāstnieks un stāsts, vienīgi tiem jāpiedalās stāstu konkursā, kuru tiesā citi (ja ne ļoti gudri, tad vismaz pieredzējuši) stāstnieki. Jebkura filmas iecere, kas nesenāko gadu laikā tapusi uzfilmēta Latvijā, piedzīvo vienādu un visai caurspīdīgu finansējuma izcīnīšanas procesu. Konkursā no visām idejām tiek atlasītas cerīgākās, un to īstenotāji savu ieceri aizstāv publiski. Pēc tam eksperti nolemj, kura ideja ir visdzīvotspējīgākā un kura stāsta producentam ir ticams priekšstats par to, ko ar gatavo filmu varēs iesākt. Ar to arī konkurss ir galā, un dažus stāstus var sākt filmēt.

Taču Latviešu tautā jau kādu laiku bija iedzīvojies ticējums, ka vietējās filmas ir sūds. Iespējams, tam par iemeslu bija kinostāstnieku mulsums par to, ko iesākt ar jauniegūto brīvību. Tie sāka aizrauties ar sevi un nedomāt par skatītāju. Varbūt vainīgs bija fakts, ka skatītājam ne skolā, ne TV ekrānā neviens vairs nepamācīja, kā filmas ir jāskatās. Tā nu pat fakts, ka ir arī virkne labu un teicami izstāstītu kinostāstu, vairs nespēja aizmazgāt nelāgo priekšstatu, ka kino@lv ir mēsls.

Tam noticēja arī Galvenais latvietis un ierosināja, ka vajag taisīt tikai tādas filmas, kas viņam un viņa tautai patiktu. Tad kāds Galvenā latvieša biedrs un parādnieks pat izmēģināja spēkus drāmas uzburšanā, uzfilmējot amatierisku filmiņu par to, kā saņemt sevi rokās un valsts labā nošņikāt savu ilgi loloto bizi. Drusku vēlāk šis pats klauns ierosināja, ka tādu filmu, kādas viņam patiktu, tapšanu, visticamāk, gudrie un pieredzējušie stāstnieki neatbalstīs, tādēļ vajag tās filmēt bez tā stulbā konkursa, no kura rodas nederīgie filmu stāsti par Kolkas dzērājiem un Purčika urlām.

Derīgajam Stāstam par Nameja gredzenu uzklupa veselas divas filmdaru komandas, bet "Dvēseļu puteni" ekranizēt alka tikai viena. Un šīs filmas filmēšanai galvenie latvieši izdomāja piešķirt valsts finansējumu pa taisno – bez konkursa un no citas tumbačkas, uz kuras rakstīts nevis "Kino māksla", bet "Izglītība un nacionālpatriotiskā audzināšana". Dīvainā kārtā piešķiramā summa šai vienai filmai izrādījās akurāt tāda pati kā gada limits visu pārējo latviešu filmu radīšanai.

Protams, ka citi kinostāstnieki apvainojās, jo šajā aktā sajuta metodes, kādas patikušas diviem negantiem 20. gadsimta ūsaiņiem. Daži latviešu kinoļaudis iebilda, ka nav tādu stāstu, kuru dēļ drīkstētu blatot un lobēt, un ignorēt diezgan jēdzīgo naudas sadales kārtību. Tajā pašā brīdī uzradās 11 filmdaru, kas, saozdami gaisā īstu konfliktu, nostājās blatotāju pusē un paziņoja, ka tā ierastā kārtība kino finansējuma sadalei arī ir sūds un vajag citu.

Man kā spēles laukumam pietuvinātam skatītājam, kurš grasās kādu dienu gribēt izstāstīt savu pašizdomātu stāstu, par to maksājot ar nodokļu maksātāju naudu, šī situācija bija derīgs stāsts. Savā e-pastā saņēmu uzaicinājumu parakstīties pret sarkanbaltsarkani krāsoto šiverēšanu ap to, kurš stāsts ir vajadzīgāks un kurš ne. Es varēju apskatīties adresātus un piefiksēt, kurš ir savējais, bet kurš – sapņotājs par sagrautu sistēmu, kas ļautu tam pirmajam tikt pie svirām, kad tiktu būvēta jauna. Beigās drāmas bija pamaz – 11 revolucionāriem pretī tika likti 235 parasto filmdaru paraksti (arī mans), un "Dvēseļu puteņa" iešūpotie valsts dotās izglītības naudas svariņi no paredzētajiem diviem miljoniem latu sašļuka uz pieticīgajiem 200 000 eiro. Filma no šī stāsta nekāda labā nesanāktu. Arī pasaka ne, jo beigu vēl nav.

Es tiešām nedomāju, ka būtu veselīgi ieraudzīt uz lielā ekrāna obligāto literatūru, kur plakana kartona figūriņas izspēlē pārstāstītas pagātnes notikumus, kuros savus tagadnes atspulgus redzam drosmīgākus, dzīvākus, mīlošākus un skaistākus, nekā tie ir īstenībā. Man šķiet, ka visderīgākais šeit un tagad būtu tāds kinostāsts, kas spēlējas ar kino brīnumu – iespēju stāstīt tādus stāstus, kas paņem dzīvi un to desmit reizes palielina! Un, ja tā ir obligātās literatūras ekranizācija, tad vismaz tāda, kas pieļauj, ka Lāčplēsis varētu būt bijis pārdrošs psihopāts, kurš savus varoņdarbus veica, ārdoties par to, ka gribas to Spīdolu kā traks, bet Kangaru par nodevēju nodēvēja tādēļ, ka tas bija ieraudzījis patiesību svešajās mācībās un tumsonību savu ļaužu sejās.