Notikumi Ukrainā ir skaļš brīdinājuma šāviens Latvijai. Tur norisinās iespējams pēdējā lielā Eiropas mēroga ģeopolitiskā cīņa starp Krieviju un Eiropas Savienību. Uz spēles ir pēc platības lielākā valsts Eiropā, ar apmēram 46 miljoniem iedzīvotāju. Gadu simteņiem ilgi Krievija ir uzskatījusi Ukrainu par neatņemamu tās impērijas sastāvdaļu. Tās vēsture ir gana sarežģīta - atsevišķi Ukrainas reģioni agrākos laikos ir bijuši gan Polijas, gan Austrijas, gan Krievijas pakļautībā. Pēc Otrā pasaules kara Ukrainu atkal apvienoja šodienas robežās, bet iekļāva Padomju Savienības sastāvā, tāpat kā mūsu valsti. Tā uz īsu laiku 1918.gadā pasludināja neatkarību, bet īsti to ieguva tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma pirms 22 gadiem.
Par spīti ilgstošai Ukrainas pakļautībai Krievijai un tās milzīgajam valodas un kultūras spiedienam, ukraiņi joprojām ir tauta, kurai ir sava valoda un kultūra. Tomēr sabiedrība ir ļoti dalīta: rietumu un ziemeļu daļā iedzīvotāji līdz šim ir atbalstījuši pro-Eiropas spēkus, kamēr dienvidu un austrumu daļās (kur pārsvarā arī runā krievu valodā) - pro-Krievijas. Lai gan pēdējās Ukrainas vēlēšanās uzvarēja prokrieviskais Janukovičs, viņš tomēr lēnām turpināja virzīt Ukrainu uz ciešāku sadarbību ar demokrātisko Eiropu. Novembra beigās, kad kļuva skaidrs, ka Janukovičs tik tiešām varētu parakstīt sadarbības līgumu ar Eiropas Savienību (ES), Krievijas prezidents Putins šķiet sabijās, ka varētu zaudēt savas "tuvās ārzemes" un noteicošo ietekmi pār šo valsti. Lai to apturētu, novembra pirmajās nedēļās Krievija pārskatīja gāzes piegādes nosacījumus un cenas, lai "nerātnā" Ukraina nāktu pie prāta un prastu uzvesties.
Ukrainas ekonomika ir cieši saistīta ar Krieviju. Ja Latvijā privatizācijas rezultātā padomju laika lielie uzņēmumi faktiski tika likvidēti, tad Ukrainā tie saglabājās t.s. "oligarhu" kontrolē, kuri, savukārt, turpināja sadarboties ar Maskavu un ļoti labi pelnīt. Vairāki no šiem "oligarhiem" ir iesaistījušies politikā, kas jo vairāk sarežģī situāciju tautai. Viņiem, loģiski, vairāk rūp savs (Eiropā nekonkurējošs) bizness, nevis tautas kopējā labklājība. Taču tā nav Ukrainas vienīgā bēda. Šī valsts ir arī praktiski pilnīgi atkarīga no Krievijas enerģijas piegādēm, īpaši dabasgāzes. Tā arī kalpo kā nozīmīga tranzītvalsts Krievijas gāzes piegādēm pārējai Eiropai. Kad Krievija 2009.gadā pēdējo reizi smagi spieda uz Ukrainu ar gāzes cenām, gāzes piegādes tika pārtrauktas arī Eiropai kā rezultātā cieta arī daudzas Dienvideiropas valstis.
Pēc šīs 2009.gada lielās gāzes krīzes, ES pieņēma "gāzes drošības regulu", kas nodrošināja jaunus starpvalstu savienojumus Eiropā ar iespēju gāzi piegādāt ne tikai no austrumiem uz rietumiem, bet arī pretējā virzienā. Līdz ar to Ukraina jau šodien saņem daļu gāzes no Polijas un Ungārijas, ne tikai no Krievijas. Taču šie apjomi ir joprojām salīdzinoši mazi. Krievijas gāzes cenu spiediena rezultātā, Janukovičš novembra beigās īsi pirms Viļņas Eiropas Savienības Austrumu partnerības samita novērsās no sadarbības ar ES un devās tikties ar Putinu, lai pārrunātu pievienošanos Krievijas lolotajai muitas apvienībai. Tā rezultātā liela tautas daļa - tai skaitā jaunieši un baznīcas pārstāvji - devās uz galvaspilsētu Kijevu, lai izteiktu savu neuzticību Janukovičam un iespējams korumpētai politiskai elitei kopumā. Jau vairākas nedēļas cilvēki nepamet mītiņa vietas pilsētas centrā un vairākas reizes ir cietuši no Ukrainas drošības spēku agresivitātes. ES un ASV šobrīd cenšas iesaistīties diplomātiski, lai rastu risinājumu aizvien saspīlētākai situācijai.
Šķiet skaidrs, ka Janukoviča pretinieki negrasās piekāpties. Viņi saredz savu valsti kā daļu demokrātiskās Eiropas un vairs nav ar mieru sekot Janukovičam aizvien ciešākos Krievijas apskāvienos. Jautājums - vai Janukovičs piekāpsies savas tautas spiedienam, vai iespītēsies un nepadosies. Saprotami, ka viņš pats ir grūtā situācijā, būdams starp saviem iedzīvotājiem un Putinu. Šonedēļ Krievijas ietekme izpaudās ļoti skaidri - Ukrainai piedāvā par trešdaļu lētāku gāzi un lētu kredītu parādu dzēšanai, lai apturētu tautas pieprasīto virzību uz Eiropas Savienību.
Kāpēc tas ir brīdinājuma šāviens Latvijai? Neskatoties uz to, ka esam atjaunojuši savu neatkarību un iekļāvušies ES un NATO drošības aliansē, mēs (līdzīgi Ukrainai) esam ļoti atkarīgi no Krievijas enerģijas piegādēm. Konkrēti, dabas gāze nodrošina 1/3 mūsu kopējo enerģijas patēriņu (elektrības un siltuma ražošanai), bet gāzes piegāžu ziņā esam 100% atkarīgi no Krievijas gāzes, tātad arī no Krievijas diktētām gāzes cenām. Kā mums bieži atgādina Gazprom kontrolētās Latvijas gāzes vadība: ar Krieviju nevajag lekties - ja uzvedīsimies, saņemsim arī labvēlīgus gāzes piegādes nosacījumus. Šo var tulkot arī vienkārši: esam ikdienas pakļauti potenciālai šantāžai, jo esam 100% atkarīgi no Krievijas gāzes piegādēm.
Šī Latvijas atkarība no Krievijas gāzes nav pilnīgi bezcerīga. Izmantojot ES likumdošanas iespējas, esam jau panākuši, ka Baltijas valstu gāzes sistēmas izolētības un 100% atkarības likvidēšana no Krievijas monopola ir visaugstākā prioritāte ES enerģētikas infrastruktūras attīstības politikā. Mums ir garantēts ES fondu finansējums, lai izbūvētu sašķidrinātās dabas gāzes termināli Baltijas reģionā, kas izveidotu konkurenci Gazprom piegādēm un likvidētu jebkādus iespējamus šantāžas draudus no Krievijas. Šis projekts šobrīd tomēr nevirzās uz priekšu, jo ir jāvienojas Baltijas valstīm un Somijai par termināļa celtniecības vietu. Gan Somijā, gan Igaunijā ir iespējams izbūvēt šādu termināli, bet joprojām valstis par to nespēj panākt vienošanos. Latvijas nostāja ilgstoši ir noklusējoša. Mūsu valdība joprojām nav ieņēmusi skaidru pozīciju atbalstīt Igaunijas variantu, kas mums būtu visizdevīgākais. Ja nevaram ietekmēt citu valstu nostādnes, tad tomēr varam paši skaidri paust savu pozīciju. Tikai tādā veidā varam ietekmēt situāciju un palīdzēt rast risinājumu.
Kamēr mūsu valsts joprojām nav skaidri paudusi atbalstu terminālim Igaunijā, tikmēr redzam, kādā veidā Krievija spiež Ukrainas valdību uz rīcību, kas, manuprāt, ir pret Ukrainas valsts un tautas interesēm. Ukraina ir nabadzīga valsts - vēl nabadzīgāka par mums. Jau 22 gadus tā nīkuļo Krievijas paspārnē, kura ir ar mieru šo valsti turēt par vasali, bet nav ne intereses, ne spējas palīdzēt modernizēt tās industriālo bāzi, lai tā kļūtu pasaules mērogā konkurētspējīga un celtu tautas labklājības līmeni. Ukrainai, līdzīgi kā mums, ir vajadzīga Eiropas nauda un investīcijas, lai tā varētu attīstīties un veicināt tautas labklājību.
Ukrainas notikumi ir nopietns mudinājums mums daudz aktīvāk strādāt pie risinājumiem, lai samazinātu savu 100% gāzes atkarību no Krievijas monopola piegādēm. Mēs nedrīkstam iedomāties, ka tas ir tikai "Ukrainas gadījums". Tas ir pierādījums tam, ka Krievija ne tikai var, bet ir pilnīgi gatava pēc iegribas izmantot savu ārpolitikas lielgabalu - gāzes piegādes un to cenu, lai pēc vajadzības ietekmētu savas kaimiņvalstis rīkoties tā, kā tas Kremlim šķiet pareizi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!