Notikumi Ukrainā ir skaļš brīdinājuma šāviens Latvijai. Tur norisinās iespējams pēdējā lielā Eiropas mēroga ģeopolitiskā cīņa starp Krieviju un Eiropas Savienību. Uz spēles ir pēc platības lielākā valsts Eiropā, ar apmēram 46 miljoniem iedzīvotāju. Gadu simteņiem ilgi Krievija ir uzskatījusi Ukrainu par neatņemamu tās impērijas sastāvdaļu. Tās vēsture ir gana sarežģīta - atsevišķi Ukrainas reģioni agrākos laikos ir bijuši gan Polijas, gan Austrijas, gan Krievijas pakļautībā. Pēc Otrā pasaules kara Ukrainu atkal apvienoja šodienas robežās, bet iekļāva Padomju Savienības sastāvā, tāpat kā mūsu valsti. Tā uz īsu laiku 1918.gadā pasludināja neatkarību, bet īsti to ieguva tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma pirms 22 gadiem.
Par spīti ilgstošai Ukrainas pakļautībai Krievijai un tās milzīgajam valodas un kultūras spiedienam, ukraiņi joprojām ir tauta, kurai ir sava valoda un kultūra. Tomēr sabiedrība ir ļoti dalīta: rietumu un ziemeļu daļā iedzīvotāji līdz šim ir atbalstījuši pro-Eiropas spēkus, kamēr dienvidu un austrumu daļās (kur pārsvarā arī runā krievu valodā) - pro-Krievijas. Lai gan pēdējās Ukrainas vēlēšanās uzvarēja prokrieviskais Janukovičs, viņš tomēr lēnām turpināja virzīt Ukrainu uz ciešāku sadarbību ar demokrātisko Eiropu. Novembra beigās, kad kļuva skaidrs, ka Janukovičs tik tiešām varētu parakstīt sadarbības līgumu ar Eiropas Savienību (ES), Krievijas prezidents Putins šķiet sabijās, ka varētu zaudēt savas "tuvās ārzemes" un noteicošo ietekmi pār šo valsti. Lai to apturētu, novembra pirmajās nedēļās Krievija pārskatīja gāzes piegādes nosacījumus un cenas, lai "nerātnā" Ukraina nāktu pie prāta un prastu uzvesties.
Ukrainas ekonomika ir cieši saistīta ar Krieviju. Ja Latvijā privatizācijas rezultātā padomju laika lielie uzņēmumi faktiski tika likvidēti, tad Ukrainā tie saglabājās t.s. "oligarhu" kontrolē, kuri, savukārt, turpināja sadarboties ar Maskavu un ļoti labi pelnīt. Vairāki no šiem "oligarhiem" ir iesaistījušies politikā, kas jo vairāk sarežģī situāciju tautai. Viņiem, loģiski, vairāk rūp savs (Eiropā nekonkurējošs) bizness, nevis tautas kopējā labklājība. Taču tā nav Ukrainas vienīgā bēda. Šī valsts ir arī praktiski pilnīgi atkarīga no Krievijas enerģijas piegādēm, īpaši dabasgāzes. Tā arī kalpo kā nozīmīga tranzītvalsts Krievijas gāzes piegādēm pārējai Eiropai. Kad Krievija 2009.gadā pēdējo reizi smagi spieda uz Ukrainu ar gāzes cenām, gāzes piegādes tika pārtrauktas arī Eiropai kā rezultātā cieta arī daudzas Dienvideiropas valstis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!