Armands Krauze: Zemes iztirgošanas sāpīgais jautājums  (170)

Šobrīd tieši Vidzeme lepojas ar vislielākajām lauksaimniecības zemes platībām, taču situācija Latvijā rāda, ka pašu tīrumi no latviešu rokām izslīd kā smiltis starp pirkstiem. Tautasdziesmas rindas, kā paredzot nākotni, atspoguļo valstī notiekošo zemes iztirgošanu ārvalstu personām, skandināviem, amerikāņiem u.c., kuri nu kļuvuši par lielākajiem zemes īpašniekiem.

Latvijas zeme ir vērtība, par kuru simtiem gadu garumā cīnījušies mūsu tēvu tēvi, lai saglabātu to nākamajām paaudzēm – mums, mūsu bērniem un mazbērniem. Ne mazums latviešu tautas asiņu izliets karos, ne mazums asaru liets, smagos laikos zaudējot savas dzimtas mājas.

Saskaņā ar Latvijas Republikas "Zemes ierīcības likuma" klasifikāciju, pēc zemes dabiskajām īpašībām un zemes pašreizējās saimnieciskās izmantošanas, noteikts, ka no Latvijas 6,4 miljonu hektāru zemes platības 2,4 miljonus aizņem lauksaimniecībā izmantojamās zemes, bet 3 miljoni hektāru ir meža platības. Tomēr jāpiebilst, ka ne visu ir iespējams izskaitļot, un zemi nedrīkst uzlūkot vienīgi kā ražošanas līdzekli vai investīciju objektu.

Pēdējā laikā publiskajā telpā arvien biežāk sabiedrības uzmanība tiek pievērsta lauksaimniecības zemes un meža zemes tirgum. Kā apstiprina Valsts zemes dienests, pēc recesijas pārvarēšanas un ekonomiskās izaugsmes sākšanās tas ir viens no retajiem nekustamā īpašuma tirgus segmentiem, kur ir vērojama augsta aktivitāte un līdz ar to – cenu pieaugums. Materiālo labumu Latvijas zemē atraduši ārzemju pircēji, kurus nav kavējis līdzšinējais aizliegums iegādāties lauksaimniecības zemi ārvalstu fiziskajām personām. Ārzemnieki iegādājas zemi, izmantojot Latvijā reģistrētās juridiskās personas statusu, tādējādi apejot likumdošanā noteiktos aizliegumus.

Ārvalstu kapitālam ir interese gan par lauksaimniecības, gan meža zemes platībām, kuras strauji tiek izpirktas. Laikā, kad zemes cena atsevišķos Latvijas reģionos sasniegusi "trekno gadu" līmeni, ārzemju pircējiem tās iegādē ir vairākas priekšrocības. Kā piemēru var minēt faktu, ka ārzemniekiem viņu mītnes zemēs ir vieglāk pieejami kredīti par zemām procentu likmēm. Tas nav mazsvarīgi, salīdzinot ar vēl aizvien sarežģītajā ekonomiskajā stāvoklī esošo Latvijas zemnieku situāciju. Turklāt, pārdodot 100 hektārus zemes Dānijā par 30 000 EUR/ha, Latvijā dāņu lauksaimnieki var iegādāties 1000 ha zemes par 3000 EUR/ha.

Saskaņā ar Valsts zemes dienesta nekustamā īpašuma tirgus pārskata pircēju struktūras analīzi, lielākā pircēju daļa ir Latvijā reģistrētas uzņēmējsabiedrības. Tomēr šis apgalvojums neatspoguļo problēmas būtību, jo liela daļa Latvijā reģistrētās uzņēmējsabiedrības zemes pirkšanai izmanto ārvalstu kapitālu, kā arī to mātes kompānijas meklējamas ārvalstīs.

Ar mērķi labot situāciju, Zemkopības ministrija (ZM) nākusi klajā ar likuma grozījumiem, tomēr tie ir nepilnīgi. Grozījumos paredzēts, ka pirms zemes iegādes tās potenciālajam īpašniekam nepieciešama trīs gadu pieredze lauksaimniecībā. Šis noteikums gan neattieksies uz jaunajiem lauksaimniekiem līdz 40 gadu vecumam, tomēr, manuprāt, šādi ierobežojumi ir lieki. Kādēļ gan nepieciešams vecuma slieksnis, kas ierobežo tos, kuriem vēlme nodarboties ar lauksaimniecību radusies brieduma gados?

Tāpat plānots kontrolēt, vai pēc pirkuma veikšanas lauksaimniecības zeme patiesi tiek lietderīgi izmantota tai paredzētajam mērķim. Lai arī ZM grozījumi vairāk tiecas nevis izslēgt ārzemniekus no potenciālo zemes pircēju loka, bet gan ierobežot mūsu pašu Latvijas pilsoņus, šī prasība vēl būtu pieļaujama.

Zemes veiksmīgu apsaimniekošanu apgrūtina arī zemes pirmpirkuma tiesību jautājums. Tās pieder esošajam zemes nomniekam, nevis pieguļošās, kaimiņos esošās, zemes īpašniekam. Tas nozīmē, ka saimniecību zemes joprojām būs izkaisītas plašā apgabalā un konsolidācija nenotiks. Savukārt šādu prasību būs viegli apiet, jo esošo nomas līgumu varēs lauzt un jebkurā laikā noslēgt to ar potenciālo pircēju. Ja likumā tiktu iekļautas šādas normas, vajadzētu noteikt arī nomas līguma minimālo darbības termiņu, tomēr šāda rīcība varētu būt pretrunā ar civillikumu.

Skarbā realitāte neapmierina Latvijas zemniekus, tāpēc organizācijas apsvērušas iespēju sekot Lietuvas lauksaimnieku piemēram un, saistībā ar aizliegumu pārdot vietējo lauksaimniecības zemi ārvalstniekiem, rīkot referendumu. ZM plānotie likuma grozījumi gan paredz dažādus ierobežojumus, tomēr problēmu, zemes iztirgošanu ārzemniekiem, nerisina.

Sekmīgas lauksaimniecības labvēlīgā ietekme uz ekonomiku nav noliedzama. Lauksaimniecība, pārtikas un meža nozare jau tagad dod būtisku pienesumu – 12% no iekšzemes kopprodukta. Tā rada jaunas darbavietas, attīsta lauku reģionus, un šie ir tikai daži no pozitīvajiem aspektiem.

Vienīgais risinājums, kā pasargāt mūsu senču zemi ir tautas nobalsošana, kurā Latvijas Republikas pilsoņu vairākums atbalstītu aizliegumu ārzemniekiem iegādāties lauksaimniecības un meža zemi. Eiropas Savienībā valda demokrātija, pilsoņu izteiktās vēlmes tiek uzklausītas un ņemtas vērā. Tā var nerēķināties ar Latvijas politiķu likumos iestrādātām pirmsvēlēšanu laika iegribām, bet nevar ignorēt Latvijas tautas gribu. Jau pašlaik ir noteikts, ka vienam miljonam ES iedzīvotāju no septiņām dalībvalstīm ir tiesības ierosināt iniciatīvas jebkurā jomā.

Ja mēs klusēsim un nerīkosimies, nekas nemainīsies savukārt, piemēram, ja Lietuva, kur jau veikta tautas nobalsošana, Latvija un citas ES valstis vēlēsies izskaust zemes iztirgošanu ārzemniekiem, tad ES vadītājiem būs jāieklausās un jāatļauj dalībvalstīm ieviest lauksaimniecības un meža zemes tirdzniecības ierobežojumus.

Aicinu atbalstīt portālā manabalss.lv izveidoto iniciatīvu "LATVIJAS ZEME LATVIJAS PILSOŅIEM" un balsot http://manabalss.lv/i/625 par mūsu nacionālās bagātības, lauksaimniecības un meža zemes, saglabāšanu Latvijas pilsoņu īpašumā. Saimniekot pašu zemē ir arī goda jautājums – to, ko esam spējuši nosargāt gadsimtu garumā, neļausim atņemt miera laikos!

Informācijai:
http://www.vzd.gov.lv/files/ni_tirgus_parskats_4_cet.pdf