Vienlaikus ieteicams atcerēties notikumus beidzamajos 20 gados, vispirms jau abus Čečenijas karus, jo bez tā neiespējami izprast iemeslus, kādēļ Krievija atrodas starp 10 pasaules bīstamākajām (terora aktu ziņā) valstīm. Ir apstiprinājusies pavisam vienkārša patiesība, ka Kaukāzā (šajā gadījumā Ziemeļkaukāzā) karo tikai vienu gadu, bet apšaudes pēc tam ilgst simt gadus. Pat atzīti Krievijas politiskie eksperti ir norādījuši uz abu jaunās Krievijas (kopš 1991.gada) prezidentu Borisa Jeļcina un Vladimira Putina kļūdām reģionā, par kurām samaksāta ārkārtīgi augsta cena. Asinis Volgogradā apliecinājušas vēlreiz, ka visa cena vēl nebūt nav samaksāta.
Akceptējot Pirmā Čečenijas kara uzsākšanu, Jeļcins neapšaubāmi nespēja iztēloties, par ko galu gala izvērtīsies šī kampaņa, kuru toreizējais aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs lielījās īstenot īsā laikā ar viena desantnieku bataljona spēkiem. Tolaik 1994.gada decembrī nebija zināms, ka ies bojā vairāki tūkstoši krievu karavīru, bet nogalināto čečenu civiliedzīvotāju skaits būs vēl daudz lielāks. Gluži tāpat nebija zināms, ka starp Krievijas aviācijas upuriem būs vienpadsmit pazīstamā čečenu komandiera Šamila Basajeva radinieku. Un tieši tas kļūs par galveno iemeslu reidam uz Budjonnovsku Krievijā, kur Basajeva vadītie kaujinieki padarīja par ķīlniekiem pusotru tūkstoti cilvēku. Mēnesi vēlāk 1995.gada vasarā Čečenijas kalnu ciematā Basajevs man skaidroja, ka neesot spējis iztēloties veidu, kā iespējams izbeigt karu savā dzimtenē, tādēļ izšķīries par reidu uz Krieviju. Čečenu kaujinieki tomēr savu panāca, jo tobrīd sākās miera sarunas ar federālās varas pārstāvjiem. Gadu vēlāk Jeļcins kļūdaino lēmumu par kara uzsākšanu laboja, akceptējot armijas izvešanu no separātiski noskaņotās republikas.
Pēc dažiem gadiem uz valsts augstāko amatu tika virzīts bijušais VDK darbinieks Putins. Viņš gāja uz prezidenta posteni, solot nesaudzīgu cīņu ar terorismu. Tas nozīmēja karadarbības atjaunošanu Čečenijā. Taču ne tikai to vien. Otrā Čečenijas kara pašā sākumā kļuva redzams, ka karadarbību Krievijas valdība izvērsusi tādēļ, lai ķertos pie stratēģiskā lēmuma realizēšanas: valsts pārejai no reformatoriskā (Jeļcina) uz militāri – čekistiski – birokrātisko (Putina) ceļu. Tā uzskata Jurijs Feļštinskis un Vladimirs Pribilvskis, kas apraksta Putina režīma izveidošanos pētījumā Korporācija, Krievija un VDK, Gadsimtu mijā. Viņi raksta: "Putina antičečeniskie, pročekistiskie, kara komendanta valodā uzrakstītie dekrēti Krievijai 1999.gadā bija mežonīgi ne tikai satura, bet arī formas ziņā. Lūk, 6.decembrī Groznijas iedzīvotājiem tika izvirzīts Putina ultimāts līdz 11.decembrim atstāt pilsētu cauri "drošības koridoriem". "Personas, kas paliks pilsētā, - bija teikts ultimātā, - tiks uzskatītas par teroristiem un bandītiem. Viņus iznīcinās artilērija un aviācija. (...) Visi, kas nepametīs pilsētu, tiks iznīcināti".
Šī pavēle, kas gan pēc neilga laika tika koriģēta (norādot, ka ultimāts adresēts tikai kaujiniekiem) ļauj iztēloties, ar kādām metodēm federālā vara cīnījās pret separātisko noskaņojumu. Tā bija aviācija un artilērija, ko Kremlis vērsa pret iedzīvotājiem Groznijā – pret pilsētu, ko uzskata par Krievijas Federācijas sastāvdaļu. Taču arī pirms minētā ultimāta notika barbariski uzbrukumi. Jau oktobrī vienā raķešu uzbrukumā Groznijas centrālajā tirgus laukumā tika nogalināti 118 cilvēki, bet apmēram 400 ievainoti. Lai gan Kremlis apgalvoja, ka tas bijis ieroču tirgus, tā nebija patiesība. Atrados šajā tirgu divas dienas pirms minētā uzbrukuma un redzēju, ka tajā gandrīz 100% tika pārdotas pārtikas un saimniecības preces.
Asiņaino raķešu uzbrukumu vajag atcerēties, ja vien vēlamies saprast, kas ir noticis par Krievijas Federācijas subjektu uzskatītajā Čečenijas republikā, kā arī to, kāpēc Krievijas valsts galva nespēj izpildīt solījumu uzveikt terorismu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!