Vienlaikus ieteicams atcerēties notikumus beidzamajos 20 gados, vispirms jau abus Čečenijas karus, jo bez tā neiespējami izprast iemeslus, kādēļ Krievija atrodas starp 10 pasaules bīstamākajām (terora aktu ziņā) valstīm. Ir apstiprinājusies pavisam vienkārša patiesība, ka Kaukāzā (šajā gadījumā Ziemeļkaukāzā) karo tikai vienu gadu, bet apšaudes pēc tam ilgst simt gadus. Pat atzīti Krievijas politiskie eksperti ir norādījuši uz abu jaunās Krievijas (kopš 1991.gada) prezidentu Borisa Jeļcina un Vladimira Putina kļūdām reģionā, par kurām samaksāta ārkārtīgi augsta cena. Asinis Volgogradā apliecinājušas vēlreiz, ka visa cena vēl nebūt nav samaksāta.
Akceptējot Pirmā Čečenijas kara uzsākšanu, Jeļcins neapšaubāmi nespēja iztēloties, par ko galu gala izvērtīsies šī kampaņa, kuru toreizējais aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs lielījās īstenot īsā laikā ar viena desantnieku bataljona spēkiem. Tolaik 1994.gada decembrī nebija zināms, ka ies bojā vairāki tūkstoši krievu karavīru, bet nogalināto čečenu civiliedzīvotāju skaits būs vēl daudz lielāks. Gluži tāpat nebija zināms, ka starp Krievijas aviācijas upuriem būs vienpadsmit pazīstamā čečenu komandiera Šamila Basajeva radinieku. Un tieši tas kļūs par galveno iemeslu reidam uz Budjonnovsku Krievijā, kur Basajeva vadītie kaujinieki padarīja par ķīlniekiem pusotru tūkstoti cilvēku. Mēnesi vēlāk 1995.gada vasarā Čečenijas kalnu ciematā Basajevs man skaidroja, ka neesot spējis iztēloties veidu, kā iespējams izbeigt karu savā dzimtenē, tādēļ izšķīries par reidu uz Krieviju. Čečenu kaujinieki tomēr savu panāca, jo tobrīd sākās miera sarunas ar federālās varas pārstāvjiem. Gadu vēlāk Jeļcins kļūdaino lēmumu par kara uzsākšanu laboja, akceptējot armijas izvešanu no separātiski noskaņotās republikas.