Bet... kas tālāk? Jo diskusija aizgāja virzienā: "Vai maksāt par darbu sabiedriskajā komisijā?", pat nemēģinot atbildēt uz jautājumiem saistībā ar šādas sabiedriskas komisijas veidošanas principiem, uzdevumiem, pilnvaru līmeni. Tad par ko tad maksāt? Par sabiedrības līdzdalības imitāciju varas vīru spēlītēs un iespējamo vainīgo slēpšanā..?
Par būtību. LR Ministru Kabineta vadītājs diez vai apdomāja situāciju, kad uzsāka veidot pseidosabiedrisku komisiju Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanai. Līdz ar to pats paziņoja, ka neuzticas Latvijas Ģenerālprokuratūras izmeklēšanas darba iespējamiem rezultātiem. Pamatojoties uz savu personīgo pieredzi, strādājot Saeimas juridiskajā komisijā un citādi, šajā ziņā esmu pilnīgi solidārs ar ministru prezidentu - šai iestādei nedrīkst ticēt. Tālāk mēs ar viņu atšķiramies pēc motivācijas. Man liekas, ka Ministru prezidenta bailes ir par to, ka ģenerālprokuratūra var uzrakt (netīšām..?) par daudz, es esmu pārliecināts, ka Ģenerālprokuratūra atradīs vainīgos tikai līdz tam līmenim, kurš tai tiks atļauts. Neskarot "svētās govis". Jo, salīdzinot Satversmē teikto ar darbības realitāti, mana pārliecība ir tāda, ka Latvijas Ģenerālprokuratūra neaizstāv pilsoņu tiesības, bet strādā kā politisko partiju savstarpējo cīniņu ierocis. Starp citu, šis pārmetums nav tikai Ģenerālprokuratūrai.
Un tieši tāpēc es atbalstu domu par sabiedriskas komisijas izveidi kontrolei pār izmeklēšanas gaitu, kontrolei pār Ģenerālprokuratūru. Nedublējot izmeklētāju darbu pašu lietas apstākļu izmeklēšanā. Šīs komisijas izveides un darba rezultāti varētu kaut nedaudz mazināt sabiedrības neticību valsts pārvaldei, mazināt neuzticības krīzi valstī. Varētu, bet vai tā notiks?
No šādas komisijas izveidošanas principiem ir ļoti atkarīgs piekļuves līmenis informācijai. Ja runa ir par valsts mēroga tehnokrātisku katastrofu, kuru izraisīja cilvēku noziedzīga attieksme pret saviem pienākumiem, tad ir nepieciešam piekļuve visiem izmeklēšanas dokumentiem, iespējai izsekot izmeklēšanas gaitu, iespējams pat izmeklēšanas virzienus. Tātad patronāža pār šo komisiju jāuzņemas vai nu Valsts prezidentam, vai Ministru prezidentam. Bet lasot LR likumu "Par civilo aizsardzību", tā 6. pantā es redzu to, ka atbildīgais par notiekošo ir tieši Ministru prezidents. Vai var atbildīga persona pati veidot komisiju savas atbildības un darbības pareizības izvērtēšanai? Ja tic amīšu sakāmvārdam - "kurš maksā naudu, tas pasūta mūziku" tad nu diez vai. Un neticību Ministru prezidenta veidotai komisijai sabiedrībā jau izsauca tieši tas. Sabiedriska komisija... - Kas ir sabiedrība - "Delna" ? ... "Providus" ar saviem pārstāvjiem? Kamdēļ viņi? Ir taču sabiedrības locekļi, kurus atpazīst un ciena lielāka sabiedrības daļa - tādi kā zinātnieki - Stradiņš, Knēts, Jundzis ... žurnalisti - Kostaņecka, Veidemane, Avotiņš... , mediķi Lācis, Ērglis, Danilāns .... radošie pārstāvji Galante, Rafalsons, Dumpis, Skulme ... tiesību eksperti Dravnieks, Borovkovs, Kusiņš, Kūtris... Atmodas laika politiķi Milbergs, Šteins, Putriņš, Rukšāns... Nē, šo vietā virza maz pazīstamus, bet iespējams kādam uzticamus...
Komisijai ir jābūt tādai, kas rada uzticamību sabiedrībā, funkcijas ir tikai sabiedriskā uzraudzība un informēšana. Nekādu izmeklēšanas darbību, lai to dara tikai izmeklēšanas institūcijas, jo līdz šim mums stāstīja to, ka tur strādā neaizstājami profesionāļi...(Tas gan diemžēl izrādījies tālu no patiesības). Kaut vai tāpēc, lai nedotu iespēju vainīgo advokātiem izmantot komisiju kā iemeslu tiesas darba bloķēšanai. Sabiedriskā uzraudzība - lai valsts institūcijas nekavē laiku, lai neslēpj faktus, uzklausa cilvēku informāciju, kuras nav policijas rīcībā un atlasa sēnalas no pelavām. Kā virsuzdevums - veidot sabiedrībā ticību savai valstij un iespējām tajā rast aizstāvību sev un bērniem.
Komisijas darba tehniskās izmaksas. Rīga ir pilna ar valsts un pašvaldības neizmantotām telpām, kuras ir to rīcībā. Cik kabinetu vajadzīgs darbam? Ja šādas komisijas darba dokumentēšanai tiek izdalīts kāds, jau valsts vai pašvaldības aparātā strādājošs, sīks ierēdnis, tad samērā lēti atrisinās jautājums par orgtehniku, kuras valsts struktūrās ir pārpārēm un dokumentēšanu. Un, neskatoties uz visiem atbildīgo (?) amatpersonu pārliecinājumiem, man paliek mana pārliecība par to, ka nav visa ierēdņu masa Latvijā tā ar darbiem pārkrauta, ka jāveido jaunas štata vietas.
Par šīs slepkavības izmeklēšanas vektoriem. Tehniskais, administratīvais un politiskais. Praktiski šobrīd izskatās, ka izmeklēts tiek tikai tehniskā iemeslu iespēja. "MAXIMA" un "RE&RE", būvvaldes un projektētāju vaina - signalizācijas darbības ignorēšana, plašu remontdarbu un tirdzniecības procesu apvienošana objektā, nepilnvērtīgo instrukciju veidošana un pildīšana... kādu skrūvju un konstrukciju neatbilstība... Valsts institūciju izmeklēšana tālāk neredz vainīgos.
Bet... Ar pirmo brīdi pēc šoka, sabiedrība skaļi pateica, ka saskata vainu "otkatu" sistēmā. Tātad valsts pārvaldes pārstāvju korumpētībā. Izvērtējot valsts prezidenta teikto par sistēmas vainu, saskatu tur vēl plašāku skaidrojumu ar skatu jau visai tieši uz valsts administratīvo un politiskās pārvaldes sistēmu. Tam varu tikai piekrist. Bet nevar teikt, ka visa valsts sabiedrība redz šo sistēmisko vainu. Šo "otkatu" sistēmu Latvijā, kā tādu, absolūti nesaredz daļa sabiedrības. Un kaut kā savādi tas sanācis, ka šī sabiedrības daļa ir sanākusi pilsoņu tiesību aizsardzības institūciju pārvaldes sistēmā, valsts politiskās pārvaldes sistēmā. Varbūt paši no tās barojas..? Vai tiešām?...un tāpēc ar neredz..? Un izmet no sevis katru, kurš iekļūstot šajā sistēmā sāk redzēt par daudz..? Šis jau tieši ir administratīvi-politiskais vektors izmeklēšanā, kurš tiek ignorēts. Esmu pietiekoši saklausījies par tā cilvēka neaizstājamo profesionālismu un godīgumu, kurš divpadsmit gadus veidoja šo pilsoņus neaizsargājošo Ģenerālprokuratūras sistēmu. Tagad, pat pēc Ministru prezidenta izteiktās neuzticības Ģenerālprokuratūrai (veidojot savu kabatas-sabiedrisko komisiju) kā funkcionējošai sistēmai, nevaru saskatīt šī cilvēka kaut vai morālo atbildību... Bet gan, kā pateicība par uzticību tai sistēmai, - laba sinekūra un izdienas pensija...
Ļoti daudzi uzņēmēji sūdzējās par "otkatu" lieluma strauju pieaugumu Rīgā pēc 1999. gada... Un tieši šis pieaugums esot nodrošinājis Zelta tilta, Gaismas pils un līdzīgu objektu superizmaksas... Par to ir dzirdējusi turpat vai visa Rīgas sabiedrība, izņemot to sabiedrības daļu, kura strādā ģenerālprokuratūrā, citās tiesībsargājošās un valdošajās politiskajās institūcijās... Nē, kad runas paliek skaļas vai kad jānovāc no skatuves konkurents, kaut kādas darbības Generālprokuratūras, "KNABjiņa" struktūrās notiek. Atrod valdošās partijas konkurentu vainu vai it kā vainu... visai ātri pasludina aizdomās turamos, šādi ietekmējot presi un sabiedrību... pamuļļā pirmsvēlēšanu gaisotnē... varbūt pat atrod, bet netiek galā, kādu vienu oligarhu... Bet sistēma sevi aizsargā labi - nekas nemainās. Un tieši tas ir viens no Zolitūdes nozieguma iemesliem.
Tieši tāpēc jābūt šai patiešām sabiedriskai komisijai, lai sabiedrībai būtu vismaz cerība uz ticamu, nevis no valdošo politiķiem atkarīgo valsts pārvaldes ierēdņu sniegtā, informāciju un viedokļiem. Saņemtu atbildes uz sabiedrību interesējošiem jautājumiem. Gan par šo slepkavību, gan par to, kas tiek darīts lai līdzīgi vairs nenotiktu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!