Toms Meisītis: Nacionālā informatīvā telpa – problēmas un risinājumi  (35)

Vienota nacionālā informatīvā telpa

Cenšoties saprast, vaidažādās apspriežu telpās un plašsaziņas līdzekļos ar mainīgu spriedzi un biežumu notiekošā viedokļu apmaiņa par nacionālās informatīvās telpas vienotību vai sašķeltību, spēku vai vājumu, raksturo Latviju kā pilnīgi savdabīgu sabiedrību vai tomēr uzskatāma par likumsakarīgu parādību, līdzīgi kā citurEiropā un pasaulē, nonākam strupceļā.

Jāsecina, ka vispirms svarīgi tik skaidrībā ar jēdzieniem. It kā jau visiem allaž ir skaidrs par ko ir runa, taču iedziļinoties atklājas, ka izpratne būtiski atšķiras. Iespējams secinājums ir kļūdains, taču šķiet, ka jēdziens "nacionālā informatīvā telpa" ir tieši tulkots no krievu valodas[1] un tā lietošana raksturīga lielākoties tā sauktajām post-komunistiskajām sabiedrībām, kamēr tā sauktajā rietumu pasaulē līdzīgās viedokļu apmaiņās vairāk izmanto tādus jēdzienus, kā mediju politika, viedokļu daudzveidība, "maigā vara"[2], "informācijas karš"[3] un tml. Arī tas, ka amatpersonas un (it kā) nozares lietpratēji, lūgti skaidrot jēdzienu "vienota nacionālā informatīvā telpa", nereti mulst un nespēj sniegt saprotamas atbildes, liecina, ka jēdzienam nav īsti skaidra satura.

Vai apstākļos, kuros Eiropas Savienības dalībvalstij ir būtiski nodrošināt "informācijas brīvību, viedokļu dažādību un mediju plurālismu"[4], kultūras dažādību, izglītības pieejamību un tml, vispār varam runāt par tiekšanos pēc "vienotas nacionālās informatīvās telpas" kā attaisnota mērķa? Vai drīzāk nebūtu laiks atskārst, ka dzīvojam jaunā laikmetā, kurā pieejamais informācijas apjoms un tās dažādība krietni pārsniedz mūsu spējas to aptvert un tādēļ, informācijas daudzveidības apstākļos būtiski nevis ierobežot kādu noteiktu informāciju un viedokļus, bet atbalstīt un palīdzēt būtiskajiemnonākt līdz skatītājiem un klausītājiem? Tie ir jautājumi, uz kuriem jācenšas rast ja ne atbildes, tad vismaz pavedienus uz tām.

Burkāns vai pātaga - kas iedarbīgāks?

Pieredze liecina, ka Latvijā, debatēs ap un par plašsaziņas līdzekļu jautājumiem, drīzāk tiek meklēta stiprāka pātaga, ar kuru aizbiedētnepiemērotos, nekā leknāks burkāns, ar kuru pievilināt būtiskos. Taču ir pamats domāt, ka pātaga mūsu apstākļos nedarbosies, bet burkāns arvien bijis lāga nepadevies un nīkulīgs.

Vēlos dalīties ar diviem novērojumiem.

Pirmais. Latvija ir starp Eiropas un pat pasaules līderiem interneta ātruma ziņā. Arvien lielākam skaitam cilvēku pieejamais optiskais internets ļauj ļoti īsā laikā un ērti piekļūt informācijai jebkurā vietā pasaulē. Papildinot to ar bezvadu risinājumiem, piemēram bezmaksas WiFi vai 4G, tādas ierīces, kā dators, planšetdators vai mobilais tālrunis, ieņem ierastā televizora vietu un ļauj skatīties un klausīties tradicionālos TV raidījumus - ziņas, diskusijas, filmas, koncertus un tml - dažādās valodās, no dažādām pasaules valstīm, turklāt katram visērtākajā laikā un piemērotākajā vietā. Arī lietojot tradicionālo televizoru, to pašu var baudīt jebkurā vietā Latvijā - daudzveidīgais tirgus piedāvājums (Virszemes TV, Interaktīvā TV, kabeļtelevīzija, satelīttelevīzija, interneta TV) to pilnībā nodrošina. Vairumam bez īpašām grūtībām ir pieejamas 20 un vairāk (nereti 100 un vairāk) gan Latvijas, gan ārvalstu TV programmas.

Otrs. 2013.gada 8.oktobrī BBC ģenerāldirektors Tonijs Hols (TonyHall) savā "Kur tālāk" (WhereNext) runā[5], pauda vēlmi līdz 2022.gadam (BBC 100gadei) palielināt BBC starptautisko pieejamību no pašreizējiem vairāk kā 250 miljoniem skatītāju / klausītāju, līdz pusmiljardam. Tātad divkāršot auditoriju nepilnu 10 gadu laikā jeb sasniegt gandrīz 10 reizes lielāku auditoriju, nekā Lielbritānijā kopumā ir iedzīvotāju.Savā runā BBC vadītājs norāda, ka arī nākotnē BBC būs izcilākais uzticamu ziņu un informācijas piegādātājs ne tikai Lielbritānijā, bet visā pasaulē. 

Tomēr vienlaikus BBC savās ambīcijās nav gluži vieni. Līdz ar ierastajiem Francijas, Vācijas un ASV starptautiskajiem mediju koncerniem, arābu Al Jazzera, Krievijas RT (RussiaToday) un nu jau arī Ķīnas CCTV (ChinaCentralTelevision) neļauj ļauties pašapmierinātībai. Ķīnas valdība savas "maigās varas" centienos, kuros CCTV spēlē vienu no svarīgākajām lomām, iegulda miljardus. Taču grūti atrast ziņas, ka Rietumeiropas valstu valdības kaltu plānus, kā ierobežot saviem pilsoņiem pieeju no austrumiem raidošo mediju saturam. Ķīnā un Krievijā uz šīm lietām, protams, raugās mazliet atšķirīgi, nekā rietumos.Taču BBC atbilde uz šiem izaicinājumiem ir šķietami vienkārša - būt labākiem.

Šie novērojumi ļauj secināt, ka Latvijas iedzīvotājiem patiešām ir pieejams ārkārtīgi plašs un daudzveidīgs mediju saturs. Un paldies Dievam, ka tā - diez vai ir daudz tādu, kas vēlētos atgriezties laikā, kad daži biedri slēgtos kabinetos visu pārējo vietā lēma, ko tautai būs lasīt, klausīties un skatīties. Un ko uz to visstingrāko nebūs. Vienlaikus jāsecina, ka pašlaik arī par mūsu "sirdīm un prātiem" cīnās lielvalstis, lai izplatītu un popularizētu vispirms savas vērtības, dzīvesveidu, kultūru un intereses.

Nereti tiek paustas idejas, piemēram, ar likuma regulējuma palīdzību ierobežot vai vismaz apgrūtināt kaut kādiem kritērijiem atbilstoša (vai neatbilstoša) mediju satura izplatīšanu, piemēram, kabeļtelevīzijas tīklos. Izskan pārmetumi, ka lūk Lattelecom, kurā 51% kapitāla daļu pieder valstij, apbižo Latvijas medijus un pārāk daudz vietas savos maksas televīzijas piedāvājumos atvēl Krievijas televīzijas saturam. Nevēlos taisnoties un kavēt lasītāju uzmanību pierādot, ka Lattelecom - gluži pretēji kritiķu apgalvojumiem - piedāvā lielāko skaitu Latvijā veidotu TV programmu latviešu valodā un Krievijas TV kanālu īpatsvars ir salīdzinoši neliels. 

Lattelecom nevēlēšanās vienmēr pakļauties Latvijas dominējošā mediju koncerna MTG spiedienam, nav saistāma ar attieksmi pret vietējiem medijiem - tieši Lattelecom platformās savu ceļu tautā ir sākuši tādi LatvijasTV kanāli kā ReTV, sportacentrs.com, satoritv, Kino TV un citi. 2013.gada vasarā Lattelecom un Latvijas Televīzijas kopīgi izveidotais Dziesmu un Deju Svētku TV kanāls guva plašu atsaucību.Tomēr svarīgāk ir saprast, vai mūsdienu apstākļos vispār ir lietderīgi tērēt laiku, mēģinot ierobežot kāda medija pieejamību, popularitāti, ietekmi tā vietā, lai mērķtiecīgi un pārdomāti atbalstītu Latvijā veidotu, augstākajiem žurnālistikas un profesionālajiem standartiem atbilstošu mediju saturu, radot mediju darbībai un attīstībai labvēlīgus apstākļus? Vai aizgājušie laiki nav iemācījuši, ka saldākais auglis nereti ir tieši aizliegtais? Un ka mūsdienās, Latvijā liegt cilvēkiem piekļuvi informācijai, ir gluži vienkārši neiespējami vismaz tik ilgi, kamēr Latvija turpina būt Eiropas Savienības dalībvalsts?

Domāju laiks atzīt, ka tehnoloģiju attīstība padarījusi Latviju atvērtu pasaulei un ka tas ir labi. Protams atvērtība ne tikai dod iespējas un bagātina,tā vienlaikus padara viegli pieejamu un ievainojamu. Taču saprātīgi ļaudis imunitāti pret kaitēmnestiprina, norobežojoties no ārpasaules. To stiprina ar veselīgu dzīvesveidu un uzturu, kā arī rūdoties.

Ko darīt?

Vienkāršas atbildes uz šo jautājumu, protams, nav.

Lattelecom pieredze televīzijas pakalpojumu jomā liecina, ka cilvēki visatsaucīgāk pieņem tos medijus, kas ar tiem sarunājas viņiem saprotamā, vislabāk - dzimtajā valodā un runā par cilvēkiem vissaprotamākajām lietām - to, kas notiek viņu valstī, vidē, kurā viņi dzīvo, ar viņu līdzcilvēkiem, vienlaikus kalpojot skatam un plašāku pasauli. No šāda viedokļa raugoties, Latvijā veidotam televīzijas saturam latviešu valodā, ir ļoti labas nākotnes iespējas. Tai pat laikā saprotam, ka tikai tirgus apstākļos, medijiem sekmīgi strādāt un attīstīties ir sarežģīti - ja BBC kaļ plānus uzrunāt pusmiljardu, Latvijas medijiem jāsadzīvo ar skaudro realitāti, ka mājsaimniecību skaits Latvijā ir nokrities zem 800 tūkstošiem. Tomēr kvalitatīvs un daudzveidīgs mediju saturs, kas veidots tieši Latvijas ļaudīm, maksā naudu, kura kokos, kā zināms, neaug.

Tādēļ Latvijas mediju, kas veido saturu latviešu valodā, atbalstam valsts loma vienmēr būs ļoti būtiska. Pašlaik valsts finansējums sabiedriskajam pasūtījumam, ko galvenokārt pilda Latvijas Televīzija un Latvijas Radio, ir, šķiet, starp zemākajiem Eiropas Savienībā. Skaidras, saprotamas valsts politikas vietējo komercmediju atbalstam, šķiet, nekad īsti nav bijis, ja neskaita dažādus labos nodomus. Ir acīmredzami, ka ir iespējams darīt vairāk un tas neatliekami jādara. Uzskatu, ka svarīgākieir šādi virzieni:

1.       Sabiedrisko mediju stiprināšana.

Vienkārši "vairāk naudas", protams, nav atbilde. Svarīgi, lai sabiedriskie mediji pēc iespējas optimāli un efektīvi izmantotu tos resursus, kuri tai ir jau šobrīd. Uzskatu, ka vienotā sabiedriskā medija koncepcijas "nolikšana atvilktnē" kavē sabiedrisko mediju attīstību. Pieļauju, ka tā versija, kas 2013.gada pavasarī tika iesniegta izskatīšanai valdībā, nebija pilnīga. Taču ja tā, tad uzskatu, ka atbildīgajām institūcijām bez kavēšanās būtu jāķeras pie tās pilnveidošanas, lai vienotos par sabiedrisko mediju attīstību un nākotnes modeli. Vai būt ciešākai sadarbībai starp Latvijas Radio un Latvijas Televīziju? Vai būt jaunam LTV kultūras kanālam? Vai būt speciālai programmai internetā ārvalstīs dzīvojošiem tautiešiem? Vai būt "sabiedriskā medija nodoklim" jeb abonentmaksai? Amatpersonām būtu svarīgi saņemties drosmes un atsākt debates par šiem jautājumiem ar mērķi panākt vienošanos. Jautājumu "atlikšana" risinājumus, kā redzams, nedod.

2.       Labvēlīgi apstākļi vietējā privāto mediju satura ražošanai.

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums jau kopš 2010.gada paredz iespēju konkursa kārtībā daļu sabiedriskā pasūtījuma (līdz 15%) nodot izpildei privātajiem medijiem. Neskatoties uz nozares pārstāvju aicinājumiem vairāku gadu garumā šo iespēju izmantot, Nacionālā Elektronisko Plašsaziņas līdzekļu padome tikai 2013.gada beigās, pēc mediju koncerna MTG paziņojuma par TV3 un LNT bezmaksas apraides pārtraukšanu no 2014.gada, pēdējā brīdī izsludināja konkursu sabiedriskā pasūtījuma izpildei. Tā rezultātā bezmaksas apraidi - un līdz ar to kabeļtelevīziju piedāvājumu[6] - papildināja 3 jauni TV kanāli: ReTV, TV24 Rīga un OTV. Medijos un sociālajos tīklos atspoguļotais lietpratēju viedoklis par šo kanālu saturu bijis galvenokārt nesaudzīgi skarbs, taču laiks radīs, vai tie izmantos iespēju vai to izniekos. Lattelecom esam lepni, ka mūsu sadarbības partnerim ReTV šis mehānisms ļāvis spert soli tālāk savā attīstībā un vēlam tam sekmes.

Taču bez tieša finansiāla atbalsta, valstij būtu jāvērtē arī citas iespējas. Piemēram diferencējot tiesiskos nosacījumus darbībai mediju reklāmas tirgū, iespējams paredzot atšķirīgus nodokļu režīma noteikumus atkarībā no tā, vai mediji izplata vietējo TV saturu vai ārvalstīs ražotu. Tāpat Konkurences padomei būtu jāturpina uzraudzīt, vai mediju tirgū pastāv pietiekama un veselīga konkurence. Uzskatu, ka mērķtiecīgi meklējot labākos risinājumus, tie tiktu atrasti.

Tikmēr mediju daudzveidība un plaša pieejamība lielākajai daļai cilvēku, ir jāuzskata par panākumu, nevis apkarojamu problēmu. Mērķtiecīgs atbalsts sabiedriskajiem medijiem un vietējai satura ražošanai un izplatīšanai, nav pretrunā ar šo panākumu.

Attieksmei pret televīziju un elektroniskajiem medijiem kā vienlaikus tautsaimniecības un kultūras nozari, sociālu un politisku fenomenu, manuprāt jābūt ar skaidru izpratni par pagātni, tagadni un nākotni - zināšanām par vēsturi un pamatiem, godīgu sapratni par šī brīža faktisko stāvokli un skaidru nākotnes redzējumu. Mediju koncerni, kuru darbojas globālajā tirgū, katru dienu aktīvi strādā savas auditorijas paplašināšanai, ieguldot milzīgus resursus, kādus Latvija nekad nevarēs atļauties. 

Mērķi tiem atšķiras - vieni to dara komerciālu apsvērumu dēļ, citi ideoloģisku. Taču svarīgi, ka šie mērķi ir pilnīgi skaidri. Vai Latvija var atļauties dzīvot bez skaidriem mērķiem mediju politikas jomā un rīcības plāna šo mērķu sasniegšanai? Domāju, ka Latvijai beidzot ir jāsaņemas varēt atļauties skaidrību šajā jomā.Vainīgo meklēšana augļus nedos, bet ar radošu, pozitīvu pieeju, saliedēti darbojoties politikas veidotājiem, izpildvarai un ekspertiem, mērķu formulēšana un arī sasniegšana var būt iespējama.

[1] "национальноеинформационноепространство"

[2] "softpower"

[3] "information warfare"

[4]Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvahttp://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2010:095:0001:01:LV:HTML

[5]http://www.bbc.co.uk/mediacentre/speeches/2013/tony-hall-vision.html

[6] Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 19.panta(6¹) daļa