Bez līderiem industrija nav dzīvotspējīga
LM uz Eiropas un pasaules fona bija tāds tehnoloģiski paplucis padomjlaika fabrīķis, kad 1997.gadā tika uzsākta šī uzņēmuma privatizācija toreizējās ekonomiskās, t.sk. industriālās politikas ietvaros. Tobrīd tas bija uz droša bankrota sliekšņa. Uzņēmuma privatizācijai pieteicās tikai viens investors - Kirovs Lipmans. Daudzi par to bija izbrīnīti, jo Latvijai toreiz bija iestāstīts, ka padomju tipa rūpniecības monstri ir neperspektīvi un tāpēc, ja tiem nav tūlītēja pircēja, valsts industriālajai politikai jāorientējas uz to likvidāciju. Vēl lielāks bija izbrīns, kad jau pēc pāris gadiem LM ne tikai nebija bankrotējis, bet bija sācis uzņemt arvien straujākus apgriezienus.
Taču LM gadījums drīzāk bija izņēmums. Piemēram, ilggadējo Latvijas rūpniecības līderi VEF, akli sekojot dažu ārvalstu industriālās politikas "ekspertu" rekomendācijām, bez rūpīgākas iedziļināšanās uzņēmuma situācijā, tika nolemts sadalīt juridiski patstāvīgās struktūrvienībās un tās izpārdot. Ātri un vienkārši. Rezultātā tika deintegrēta, jeb izsakoties vienkāršāk - sašķelta uzņēmuma tehnoloģiskā ķēde, pazaudēts tās kodols - oriģinālu, Latvijā konstruētu telefonu centrāļu ražošana un, līdz ar to arī biznesa attīstības perspektīva kopumā. Ka tāda pastāvēja, apliecināja gan VEF izstrādāts uzņēmuma attīstības biznesa plāns, gan British Telecom augsta līmeņa eksperts, kurš tika pieaicināts novērtēt VEF dzīvotspēju. Taču nekādos argumentos neviens toreiz neklausījās. Atšķirībā no toreizējā LM, privatizēt gribošu industriālo investoru "uz sitiena" arī nebija. Tagad tā, protams, ir vēsture, par kuru šobrīd var tikai noplātīt rokas.
Taču, kā zināms, vēsture mēdz atkārtoties. Šoreiz katastrofa notikusi ar to pašu pirms divdesmit gadiem izglābto LM. Kā tas var būt, ka uzņēmums izdzīvoja daudz sarežģītākos deviņdesmito gadu juku apstākļos, bet pēc modernizācijas, ieviešot jaunu, mūsdienu tehnoloģiju, bankrotēja?
Var, protams, runāt par dažādu negatīvo ārējo faktoru nelabvēlīgo ietekmi. Taču tie līdzīgi iedarbojās uz daudziem uzņēmumiem. Tādēļ galvenā atbilde visdrīzāk meklējama uzņēmumu vadītājos, to rīcībspējā un pieņemtajos lēmumos. LM gadījumā mīna ar laika degli acīmredzot tika ielikta nomainoties uzņēmuma vadībai - tā sākotnējais investors un vadītājs K.Lipmans pirms desmit gadiem pievērsās pasaules čempionāta organizēšanai hokejā un citiem izaicinājumiem, bet LM ikdienas vadības grožus uz laiku nodeva citiem. Kā šobrīd redzams, LM šī brīža norieta pamatā ir šo, viņa ne sevišķi veiksmīgi izvēlēto partneru rīcība. Kādai tai vajadzēja būt, lai iznākums tomēr nebūtu tāds, kāds tas ir šobrīd?
Jebkuram biznesam īstenībā ir tikai viens mērķis - uzņēmuma vērtības nemitīga paaugstināšana. Tā ietver gan uzņēmuma materiālo (kapitāls), gan intelektuālo (uzņēmuma darbinieku prasmes un zināšanas) vērtības. Lai šīs vērtības pieaugtu, LM vadībai bija jābūt pietiekami konkrētam plānam par uzņēmuma attīstību gan konkrētajā situācijā, gan arī tālākā perspektīvā, tā vietu tirgū jaunajā situācijā, kas bija izveidojusies pasaulē pēc finanšu krīzes. Otrkārt, vadītājiem bija jābūt gataviem uzņemties plāna īstenošanu, ar gatavību saprotot gan viņu pašu biznesa kompetenci, motivāciju un godaprātu, gan uzņēmuma darbinieku profesionālo sagatavotību. Taču izrādījās, ka izšķirošajā brīdī LM vadība pat nespēja valdībai iesniegt kaut cik pieklājīgi sagatavotu biznesa plānu, lai dotu vismaz minimālu pamatu kārtējās nodokļu maksātāju palīdzības saņemšanai. Savukārt, kā vēlāk izrādījās, gandrīz pusei bankrota procedūras gaitā atlaisto LM darbinieku, nebija praktiski nekādas kvalifikācijas. Taču arī tam bija jābūt paša uzņēmuma pastāvīgas uzmanības centrā.
Nu labi, pieņemsim, burzmā un satraukumā ar to biznesa plānu kaut kā nesanāca. Taču uzņēmuma darbības atjaunošanai un tālākai attīstībai tad vajadzētu būt atspoguļotai vismaz LM tiesiskās aizsardzības plānā (TAP). Diemžēl, kā atliek vien konstatēt, arī tas netika īstenots pat ar konsultantu palīdzību. Tajā iedziļinoties kļūst skaidrs arī, kāpēc. Tur tika minēta strādājošo skaita samazināšana, dažu meitas kompāniju daļu pārdošana, sporta finansēšanas samazināšana un tml. Nav šaubu, ka konkrētajā uzņēmuma situācijā tie acīmredzot bija nepieciešami pasākumi. Taču izbrīna, ka arī TAPā nebija minēts gandrīz nekas par uzņēmuma stratēģisko ilgtermiņa attīstību vai vismaz veikts kaut kas līdzīgs SVID (Stiprās un Vājās puses, Iespējas un Draudi) analīzei, kas ir standarta elements jebkurā biznesa plānā, kādus praktizē pat skolēnu mācību uzņēmumos.
LM neveiksme noteikti nebija ierakstīta zvaigznēs. Pasaulē strauji izvēršas jauni metālu produktu tirgi ar daudz augstāku nekā metāla armatūrai pievienoto vērtību, kur pieprasījums dinamiski pieaug un ir plašas attīstības iespējas. Piemēram, pulvera metalurģija, elektromagnētiskie produkti, nanotehnoloģija, trīsdimensiju druka u.c. Šo produktu attīstība radītu pieprasījumu arī pēc plašiem zinātniskajiem pētījumiem un eksperimentiem, kā tas tepat Latvijā notiek, piemēram, ar farmācijas produktiem. Šīs nozares pieredze liecina, ka jaunu tirgu meklējumi rada pieprasījumu pēc ķīmijas, bioloģijas u.c. dabas zinātņu studijām augstskolās un attiecīgajiem zinātniskās izpētes rezultātiem eksperimentālajās laboratorijās.
Piemēram, AS „Grindeks" paspārnē 2006. gadā, ar mērķi atbalstīt un veicināt speciālistu izaugsmi un izglītošanu inženierzinātnēs, dabaszinātnēs, farmācijā un medicīnā, tika izveidots fonds „Zinātnes un izglītības atbalstam". Kopš savas pastāvēšanas „Grindeks" fonds ir piešķīris stipendijas un prēmijas, kā arī atbalstījis veicinošos projektus gandrīz pusmiljona latu apmērā.
Savukārt, laika posmā 2009.-2013.g. jauno produktu izstrādē, izpētē un attīstībā ārpakalpojuma veidā dažādās zinātniskās pētniecības institūcijās ir ieguldīti 10.4 miljoni latu. Līdzvērtīga summa šajā periodā ir ieguldīta arī pašu izstrādēs, t.sk intelektuālā īpašuma aizsardzībā.
Kad 2004.gadā AS "Grindeks" tika veikta finanšu un organizatoriskā restrukturizācija, par galveno šī uzņēmuma akcionāru kļūstot kādreizējam LM vadītājam K.Lipmanam, tas ar vairāk kā 9 miljonu latu uzkrātiem zaudējumiem bija līdzīgā, stāvoklī, kā VEF, vai LM deviņdesmitajos gados. Šajā laikā, t.i. 12 pēdējo gadu laikā AS "Grindeks" apgrozījums ir pieaudzis gandrīz 7 reizes, bet pašu kapitāls palielinājies turpat 18 reizes. Uzņēmumā vai ar to saistītajās nozarēs strādā ievērojama daļa Latvijas zinātniskās un tehniskās inteliģences elites, kas ir galvenā uzņēmuma vērtības komponente. AS "Grindeks" var kalpot par uzskatāmu industrijas organizācijas modeli, kas mūsdienu apstākļos var nodrošināt arī citu nozaru uzņēmumu strauju attīstību un starptautisko konkurētspēju. Lielā mērā tas tā arī notiek. Pateicoties ķīmijas, farmācijas u.c. radniecīgu uzņēmumu sadarbībai Latvijā ir izveidojies Farmācijas un saistīto nozaru klasteris (nozarē saistīto uzņēmumu un institūciju sadarbības tīkls), kas dod ap 10% no valsts iekšzemes kopprodukta un eksporta.
Uz šādu piemēru fona izbrīna valsts nostāja, kad iesniegtais, acīmredzami vāji izstrādātais TAP tomēr tika akceptēts valdības sēdē. Potenciāla metālapstādes daudznozaru kompleksa (industriāli zinātniska klastera, diversificēta koncerna) stratēģiskas attīstības iespējas uz LM bāzes netika pat mēģināts vērtēt. Laikam jau nebija kam kaut ko tādu darīt.
Ne mazāk dīvaina ir valsts rīcība, pilnībā atmaksājot visu LM parādu Itālijas bankai «UniCredit S.p.A.» - 67.5 miljonus eiro. Pirms tam, pērnā gada aprīlī, Valsts kase Itālijas bankai veica LM valsts galvotā kredīta pamatsummas daļas maksājumu 6.1 miljona eiro apmērā. Iespējams, ka kredīta līgumu pakete paredzēja šādu rīcību konkrētajā situācijā. Taču 2013.gada aprīlī veiktais kredīta pamatsummas maksājums jau bija Latvijas maksātspējas apliecinājums. To pierāda arī vadošo pasaules kredītreitingu aģentūru Latvijas tā brīža kredītspējas vērtējumi - Moody's Baa2, S&P BBB+, Fitch BBB+, kas nozīmē stabilu valsts spēju pildīt saistības starptautiskajās valūtās ilgtermiņā (stable outlook). Valdībai rokā bija visas kārtis, lai uzsāktu ar banku sarunas un vismaz panāktu jau esošā maksājumu grafika turpināšanu. Atkal jāsaka - laikam jau nebija kam kaut ko tādu darīt.
Arī interesi par LM pirkšanu izrādījušu ārvalstu investoru piesaiste raisa jautājumus. Viens no tiem - vai potenciālais investors patiesi vēlas uzņēmumu attīstīt augstāk minētajā vai līdzīgā kontekstā, jeb tā iegādei ir kādi citi ne visai skaidri mērķi? Papētot Krievijas portālos pieejamo informāciju, dažos gadījumos rodas, maigi izsakoties, zināmas šaubas un, nez kāpēc uzvēdī asociācijas ar traģisko Krājbankas likteni. Piemēram, par vienu no LM potenciālajiem investoriem bija pieteicies Krievijas uzņēmums "Daļpolimetall". Viens no tā lielākajiem akcionāriem pastarpināti ir Krievijas Domes deputāts Vadims Varšavskis. Tieši viņš uzņēmumu pirkšanā vai pārdošanā reāli pieņem stratēģiskos lēmumus. Kā pirms dažiem gadiem ziņoja tādi Krievijas mediji, kā Russian mafia[1], par visai neskaidriem biznesa darījumiem bija uzlikts arests uz īpašumiem un aizliegums izbraukt no valsts. Arī viņa iekļūšana Krievijas Domē deputāta statusā, kā var spriest pēc šinī paša izdevumā atrodamās informācijas, vērtējama visai neviennozīmīgi[2]. Arī ar potenciālo LM pirkšanas darījumu saistītie ofšori šķebīguma sajūtu tikai pastiprina. Vai nav pienācis laiks, pārdodot Latvijas uzņēmumus vai piesaistot tiem investorus vai vadītājus, kā vienu no nozīmīgākajiem kritērijiem, vērtēt arī konkrētos cilvēkus, to pieredzi un reputāciju?
Latvijai vajadzīga atjaunināta mūsdienu industrija, kuras dzīlēs dzimst pašmāju "nokijas", "skaipi", kādreiz varbūt pat "maikrosofti", vai, piemēram, tādi starptautiskos inovāciju reitingos atzīti tehnoloģisko jauninājumu līderi, kā IBM vai Ford Motor Company, protams, atbilstoši Latvijas mērogam. Ar profesionālu vadību arī LM par tādu var kļūt.
Valsts augstu novērtēja K.Lipmana nopelnus LM glābšanā no bojāejas deviņdesmitajos gados, apbalvojot viņu 2002.gadā ar Trīs Zvaigžņu ordeni. Sajūtot pirms vairākiem gadiem draudošās tendences uzņēmumā un, saprotot radušos delikāto situāciju sev pašam, uzņēmējs vairākkārt ilgi pirms kritiskās situācijas izveidošanās LM par to brīdināja valdību. Kā parasti, neviens neieklausījās. Kad krahs pienāca, viņš piedāvāja glābt uzņēmumu vēlreiz, ieguldot tajā arī savus līdzekļus. Ar vienu tikai nosacījumu - viņam jāļauj to darīt pašam, veidojot pašam savu komandu. Atbilde bija - tā esot blefošana. Vai drīzāk blefošana nav Nacionālā industriālā politika, kuras mērķis it kā esot "...veicināt ekonomikas strukturālās izmaiņas par labu preču un pakalpojumu ar augstāku ienesīgumu ražošanai, t.sk. rūpniecības lomas palielināšanai, rūpniecības un pakalpojumu modernizācijai un dažādākam eksporta grozam"? Te nu mēs redzam, cik viegli ir gudras un pat pareizas frāzes garu garām virtenēm sarakstīt uz papīra, bet pavisam cita lieta ir īstenot tās praktiski.
Šajā situācijā Latvijas valsts goda jautājums būtu bijis labot agrāk pieļauto kļūdu un nopietni ķerties pie LM darbības atjaunošanas, ja nepieciešams, to arī nacionalizējot ar Saeimas pieņemta speciāla likuma palīdzību, kā arī nodrošinot tajā kompetentu vadību, līdz uzņēmums pilnībā ir atguvis savu vietu Latvijas industrijas sastāvā. Pašreiz pieņemtais variants - uzņēmuma pārdošana izsolē ir kā krievu rulete ar grūti paredzamu iznākumu. Kāds varētu būt gatavs maksāt pat augstu cenu, lai par tādu LM visi aizmirstu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!