Mikus-Ozols
Foto: Publicitātes foto
Iedomāsimies, ka ir 1984.gads – laiks, kad komunikācijas tehnoloģijas bija mazattīstītas un ne visiem bija pieejamas. Lai veiktu, mūsdienās šķietami vienkāršu darbību, piemēram, steidzami sazinātos ar sadarbības partneri vai klientu, bija jāveic vairākas darbības un tas bija laikietilpīgs process.

Tātad, ko jūs darījāt? Rakstījāt vēstuli, uzlīmējāt pastmarku, iemetāt vēstuli pastkastē, cerot, ka vēstule sasniegs adresātu. Vai, ja lieta ir gaužām steidzama, devāties uz tuvāko telefona būdiņu, iemetāt divkapeiku un centāties sazvanīt vai arī meklējāt tuvāko pieejamo fiksēto tālruni. Jāatgādina, ka LPSR/PSRS laikos pat fiksēto tālruņu pieejamība bija ierobežota. Cik laika jūs tam veltījāt un cik ilgs laiks pagāja, lai atrisinātu šo lietu? Diena, nedēļa, mēnesis? Vismaz.

Tagad ir 2014. gads. Tā pati situācija. Ko jūs darāt? Ātrs e-pasts, zvans pa mobilo tālruni, un lieta darīta. Taču kur ir pārmaiņu būtība? Vai tajā, ka e-pasts ir principā aizvietojis tradicionālo vēstuļu sūtīšanu pa pastu un tajā, ka piezvanīt un lietot internetu var teju no jebkuras vietas? Nē. Atšķirība ir ātrumā. Atšķirība ir tajā, cik ātri tehnoloģijas ļauj pārvaldīt procesus, sasniegt rezultātus un, pats galvenais, lietderīgi izmantot laiku. Tagad var uzdot vēl vienu retorisku jautājumu, vai organizācija, kas nelieto internetu, kurai nav e-pasta adreses un darbinieki nelieto mobilos saziņas līdzekļus,  būtu konkurētspējīga, vai vēl jo vairāk - vispār spētu darboties mūsdienu vidē?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!