Kaislības ap Aleksandra Grīna romāna iespējamo filmēšanu, kam Latvijas kinopasaule aizrautīgi nodevās pērnā gada beigās, lieku reizi apliecina (vismaz man), cik daudz taisnības ir krievu parunā, ka vispirms nenovērtējam, bet pēc tam apraudam. Kad autora mantiniece uzlika ekranizācijai veto, sākotnējo atvieglojumu manī ātri nomainīja rūgtums.
Nācās apjēgt, ka "Dvēseļu puteņa" kinoversija latvju baltā ekrāna cunftei varbūt bija vienīgā reālā iespēja atgādināt ne tikai par Latvijas, bet arī Baltijas un pat Austrumeiropas vēsturisko skatījumu uz Pirmo pasaules karu (PPK, 1914-1918). Tādējādi pasakot kaut ko mums un citiem - varbūt pat visai pasaulei! - būtisku par grandiozo vēsturisko kataklizmu. (Protams, PPK atspoguļosies Dāvja Sīmaņa topošajā filmā "Pelnu sanatorija", taču diez vai tā, iecerēta, cik sapratu, kā metafora par humānisma sabrukumu ar ķeizara armijas okupēto Kurzemi fonā - piedāvās augstāk piesaukto "austrumpuses skatījumu uz Lielo karu".)