Aivars Ozoliņš, 'Ir': Krimināla politikas trivializēšana  (104)

Jebkuram likumam ir mērķis. Saeimas Juridiskā komisija trešdien nolēma paredzēt kriminālsodu par PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latviju īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai „rupju trivializēšanu", lai, kā tās pašas dienas vakarā LTV raidījumā „Sastrēgumstunda" skaidroja viens no likuma iniciatoriem Andrejs Judins (Vienotība), aizsargātu valsts un iedzīvotāju drošību, cilvēku godu un cieņu. Taču likuma pieņemšanas rezultāts būtu tieši pretējs.

Judina un tieslietu ministres Baibas Brokas (VL-TB/LNNK) raidījumā runātais nepalīdzēja saprast, kā Latvijas drošību un valsts pilsoņu pašcieņu sargātu, piemēram, tiesas prāva pret sākumā minētās hipotētiskās akcijas dalībniekiem (Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone - Godmane gan lika noprast, kā tāda akcija nebūt neesot hipotētiska - Drošības policijai jau esot „indikācijas", ka šādas provokācijas tiekot gatavotas un varētu notikt, līdzko likums stātos spēkā), pēc tam viņu notiesāšana uz trim gadiem cietumā, ko paredz šie Krimināllikuma grozījumi, tad lietas garantēta nonākšana Eiropas Cilvēktiesību tiesā un tur pavisam droši paredzamais lēmums, ka sods ir bijis nesamērīgs un pārkāpj vārda brīvības un cilvēktiesību leģitīmu ierobežojumu robežas.

Rezultāts būtu vai nu Latvijas valsts starptautiska diskreditēšana, ja policija un tiesas tiešām mēģinātu pildīt šādu likumu, vai nu tiesiskuma kompromitēšana un tiesiskā nihilisma kultivēšana, ja tomēr, kas šķiet ticamāk, tiesībsargātāji izliktos neredzam šādus pārkāpumus, lai neļautu Latvijai izskatīties pēc labākajā gadījumā anekdotiskas, sliktākajā - totalitāras valsts.

Būtu jāsecina, ka likumdevēju mērķis ir bijis mazināt pilsoņu cieņu pret savu valsti un tās likumiem un nodarīt kaitējumu Latvijas starptautiskajam tēlam. Jo citādas sekas šāda likuma pieņemšanai grūti iedomāties. Varbūt viens otrs atturētos turpmāk teikt publiski, ko domā, kā gana nepārprotami ieteica Broka un Judins, taču to policijai diezin vai izdotos konstatēt, un visi pārējie diezin vai justos drošāk.

Padomisks cinisms

Diskusijā neatbildēts palika tās vadītājas Ilzes Naglas pats pirmais un, šķiet, šajā gadījumā nudien svarīgākais jautājums: „Ko nedrīkstēs teikt?" Jautājums ir svarīgs gan policistiem un tiesnešiem, kuriem būs jāpieņem lēmumi, vai ir noticis kriminālnoziegums, gan ikvienam pilsonim, kas vēlēsies diskutēt par padomju laika vēsturi, neriskēdams nonākt cietumā.

Judina un Brokas skaidrojumi liek secināt, ka, no vienas puses, arī turpmāk drīkstēšot teikt jebko par okupāciju, ja vien tas nav domāts nopietni vai ja runātājs pats nesaprot, ko runā. (It īpaši žurnālistiem būšot šāda privilēģija.) „Cilvēks var brīvi lietot vārdus", „svarīgs ir nodoms", „mums ir svarīgs fakts", skaidroja Judins.

Taču, no otras puses, ne tikai „rupji trivializēt", bet pat „smīkņāt par šiem notikumiem nav pieņemams", norādīja Broka un piekodināja: „Jākontrolē, lai mēle nestrādā ātrāk par smadzenēm." Proti, tā vis nebūs, ka vārdus varēs lietot brīvi.

Ja kāds „dzīvo ar pārliecību" vai pat runā, piemēram, ka „man padomju laikos bija labāk", tas ir piedodami, uzskata Judins. Tomēr, arī publiski teikto vērtējot, „jautājums ir par to, kāda ir cilvēka doma". Ja no teiktā varēs saprast, ka viņš noliedz okupāciju, tas būšot jau kriminālnoziegums. „Mums ir leģitīms mērķis ierobežot vārda brīvību," viņš paziņoja.

Likumam jābūt skaidram, lai ir visiem saprotams un piemērojams un „lai nerodas jautājumi, vai par šo mani liks cietumā", mēģināja iebilst Pētersone - Godmane. Jo policistiem nav jānodarbojas ar interpretācijām. Pašlaik nav konstatēti jauni apdraudējumi valsts drošībai un sabiedriskai kārtībai, lai šo jautājumu aktualizētu, viņa uzsvēra. Turklāt Latvijas likumi jau tagad paredz kriminālatbildību par naida runu, par genocīda un kara noziegumu noliegšanu. Taču arī šādus pārkāpumus kvalificēt esot sarežģīti. (Kā to rāda piemērs ar skandalozo Alfrēda Rubika izteikumu, ka 1949.gada deportācijas nevarot „vērtēt viennozīmīgi", jo „daudzi tika represēti pēc nopelniem".) Tomēr Judins uzstāja, ka jautājums par okupāciju esot aktuāls, „ja ir sāpes".

Tātad tiem, kuri vēlēsies pataisīt tiesiskumu par farsu un Latviju par sašutuma un apsmiekla objektu, nu pietiktu tikai, piemēram, publiski nodēvēt Okupācijas muzeju par „inkorporācijas muzeju", bet okupantus nosaukt par „inkorporantiem", drošības labad vēl pasmīkņājot? Un Broka ar Judinu būtu klāt ar rokudzelžiem?

Grūti iedomāties, kas būtu tie „eksperti", kuri katrā konkrētajā gadījumā atšifrētu publiski izteikto vārdu saistību ar runātāja domām un runāšanas mērķiem, taču demokrātiskās Latvijas pilsoņiem, drošs paliek drošs, par okupāciju labāk būs vispār nerunāt. Vai arī runāt tikai likumdevēju par tiesiski pareizām atzītas frāzes. Tā nebūtu Orvela antiutopijas pasaule, kurā arī domām jābūt ideoloģiski pareizām. Tā būtu vēlīnā sociālisma ciniskā ikdiena, kad reti kurš „padomju cilvēks" vairs ticēja publiskos pasākumos skandinātajam. Tātad - ja esi īstens latvietis un patriots, tad vai nu nedomā, vai nu turi muti!

Politiskā tukšuma dienaskārtība

Iespējams, daļa politiķu tiešām neiebilstu pret citādi domājošo masveida likšanu cietumos. (Sak, kas tur īpašs? Kā teica arī viens no „Sastrēgumstundas" viesiem: „Trīs gadi cietumā ir niecīgs sods, ļoti ātri paiet.") Taču diezin vai pat viņi nopietni cer, ka tā notiks. Likuma virzītāju mērķis acīmredzot ir vienkārši aizpildīt citādi patukšo priekšvēlēšanu dienaskārtību ar emocionāli piesātinātiem jautājumiem, par kuriem var ilgi vārīties un katram ir viedoklis.

Tiesa, ne par visiem. TNS sabiedriskās domas pētījumā konstatēts, ka tikai 10% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju ir labi informēti par Satversmes preambulas projektu, ko valdības partiju koalīcija apņēmusies pieņemt „valstiskās apziņas" ieaudzināšanai. 47% par to vispār neko lāgā nav dzirdējuši.

Toties katram droši vien būtu viedoklis, vai jāpublicē „čekas maisu" saturs. Un Nacionālā apvienība nu balso kopā ar Saskaņas centru pret likumprojektu, kas paredz saglabāt ierobežojumus VDK aģentiem kandidēt vēlēšanās un ieņemt valsts amatus.

Tikpat populāra šīs koalīcijas politiķiem tagad acīmredzot šķiet ideja likt cietumā par okupācijas nepareizu publisku pieminēšanu. (Nudien - 95% „Sastrēgumstundas" laikā par „trivializēšanas" kriminalizēšanu balsojušo skatītāju uzskata, ka tā būtu pareizi!) Tikai pirms nedēļas izlēmuši, ka nevirzīs tālāk šos pusceptos likuma grozījumus, viņi nu izlēmuši tomēr virzīt balsojumam Saeimā uzreiz otrajā lasījumā.

Preambula, čekas maisi, okupācija - tā, protams, ir diskusijām daudz pateicīgāka dienaskārtība nekā, piemēram, neveiksmīgā veselības aprūpes finansēšanas reforma, nespēja izdomāt elektroenerģijas sadārdzinājuma kompensēšanu mazturīgajiem, iestrēgusī maksātnespējas administrēšanas sakārtošana, savējo likšana bez konkursa uzņēmumu valdēs, pie reizes gaužoties par „politiķu diskrimināciju". Pa virsu uzraus hokeju ar Lukašenko, kazi, vēl arī badmintonu ar Asadu vai golfu ar Jaunukoviču, un balsis vēlēšanās rudenī garantētas?

Diemžēl atkal jāsecina - jo tuvāk vēlēšanas, jo politiķiem vēlētāji šķiet stulbāki un jo muļķīgāk „simt gudrās galvas" rīkojas. Diemžēl likumdevēju rīcības sekas vienmēr ir nopietnas. Sasteigtajai un paviršajai citādu viedokļu kriminalizēšanai sekas būtu smagas.

Pirmkārt, Saeima ar šāda faktiski neizpildāma likuma pieņemšanu trivializētu likumdošanas procesu un tiesiskumu Latvijā.

Otrkārt, diskusijas par ļoti nopietnu problēmu trivializētu līdz kašķiem par pieļaujamo vai nepieļaujamo izteikšanās veidu.

Līdz ar to, treškārt, trivializētu arī pašu apspriežamo okupācijas jautājumu un atņemtu sabiedrībai vēlmi un interesi par to vispār pēc būtības diskutēt. (Jau tagad dzird dažu „ideologu" pasludinājumus, ka tur viss esot skaidrs un vairs neesot par ko diskutēt.)

Politiķu populisms trivializē vai, ja vēlaties citu svešvārdu, profanē politikas procesu. Likumdevēji kā tīšām mēģina apstiprināt paviršos politiķu darba kā salmu kulšanas un bezjēdzīgas bumbuļošanās vērtējumus. Vai varbūt tagad tā vairs nemaz nedrīkst teikt?