Pētīt ļaunuma gradācijas un nokrāsas var likties dīvaina nodarbe, tomēr vēsturnieki, sociologi un politologi ir veltījuši simtiem lappušu, mēģinot fiksēt totalitāro un autoritāro režīmu Eiropā lokālās īpatnības. Ja simboliskās vienādības zīmes likšana starp Staļina un Hitlera režīmiem ir vairāk vai mazāk noticis fakts (ja neskaita, protams, Krieviju), netrūkst jautājumu par, piemēram, Salazāra režīma Portugālē vai Franko režīma Spānijā specifiku (it īpaši ja ņem vērā abu pēdējo ievērojamo ilgumu).
Cik noprotams, viena no atšķirībām ir šāda. Salazāra Portugālē & Co. režīmam nelikās izšķiroši svarīgi, lai visi piekrīt tā deklarētajiem uzskatiem un rīcībām. No pilsoņiem tika prasīta pirmkārt nerunāšana pretī - ko viņi privāti domā nebija tik būtiski, kamēr šī domāšana palika „virtuves" līmenī. Savukārt Staļina - Hitlera izveidotajās sistēmās ar to bija par maz. Pilsoņiem bija arī jādomā „pareizi", pretējā gadījumā viņi tika uzskatīti par ienaidniekiem.
Pie atšķirībām vēl atgriezīsimies, jo, šķiet, jāpaskaidro tēmas izvēle vispār. Kad mēs šobrīd ar klusām šausmām skatāmies uz Putina režīmu Krievijā, šī akadēmiskā diskusija iegūst diemžēl ļoti praktisku saturu: ar ko mums ir darīšana? Ar Staļinu vai Salazāru? Un, ja izmanto pirmo, jau pieminēto nošķīrumu, tad laikam gan ar Staļinu. Jo, spriežot pēc procesiem pašā Krievijā, Kremli neapmierina, ka kāds vienkārši neatbalsta, piemēram, Krimas okupāciju. Ja nevēlies nepatikšanas (mediju slēgšana, amata zaudēšana augstskolā, „nodevēja" statusu utt.), tev šī okupācija ir skaļi jāapsveic.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!