Īss Ukrainas neseno notikumu izklāsts: Bandīts no Doņeckas iedīdās, jau tā ne pārāk demokrātiskās Ukrainas prezidenta krēslā un dzīve sāk iet uz augšu apgriezti proporcionāli Ukrainas kasei.
Māja, mašīnu muzejs, pirātu kuģis, zoodārzs un maizes klaipi no tīra zelta, pat dēls ar savu zobārsta praksi kļūst par miljardieri. Tikmēr tautai, trūkuma un korupcijas augsnē sāk augt neapmierinātība. Lai nomierinātu tautu, tai tiek mēnešiem ilgi stāstīts, ka top asociācijas līgums ar Eiropas Savienību, parakstīsim un tad viss būs baigi labi! Pēkšņi, bandīts pasūta Eiropu un spiež roku diktatoram no austrumiem.
Tautai šāds spļāviens sejā nepatīk tā sāk protestēt, bet bandīts cenšas nomierināt protestētājus labākajās bandītu tradīcijās - ar sitieniem un iebiedēšanu. Kad neapmierinātība Galvaspilsētas vidū nerimst tik ātri kā gribētos, bandīts ar savu aprobežoto prātu izdomā, ka problēma ir tai apstāklī, ka viņam ir par maz varas, kas tiek labots, veicot attiecīgus ierakstus likumu tīstokļos. Tai brīdī sākas elle, lodes lido visos virzienos, cilvēki mirst savas pilsētas ielās.
Zināt to sajūtu, kad virve slīdot sāk dedzināt rokas? Man šķiet, ka Doņeckas bandītam bija tāda sajūta, kad protestētāji nepadevās viņš nolēma apciemot draugu Krievijā un nakšņot uz viņa viesistabas dīvāna. Ukrainai jau pavīdēja cerības stariņš, lai arī jaunajā valdībā ir vairāki galēji labējie, kas ir trakāki par Dzintara un Dombravas mīlas augli, bet tad, kā jau mēs visi zinām, Krimā ieplūda Krievijas militārie spēki, tiesa, bez atpazīšanās zīmēm laikam, lai varētu normāli ierēkt, jo visi ļoti labi zina, kurai valstij pieder tie daži desmiti tūkstoši karavīru, kalašņikovi un tanki. Tiesa, Putins apgaismoja rietumu tumsoņas, ka ar kalašņikoviem un tankiem bruņojušies ir Krimas iedzīvotāji, lai aizsargātu sevi no fašistiem. Protams, tanku un ieroču klātbūtne uz ielām, referenduma laikā, ir nepieciešama, lai nodrošinātu brīvu, nepiespiestu, demokrātisku nobalsošanu. To apstiprina arī sarkangalvainā eiroparlamentāriete, jo viņa bija Krimā kā referenduma neatkarīgā novērotāja.
Tai pašā laikā, tūkstoš kilometru uz Ziemeļrietumiem, Rīgas mērs paziņo, ka, pavei, kas notiek, kad šķeļas sabiedrība, vajadzētu uzmanīties (smīns). Nu, ja Nils bija domājis to sabiedrības daļu, kas ir alkatīga un varaskāra, un tā, kas iztiek ar 350 eiro mēnesī, tad tiešām vienam otram būtu jāuzmanās. Arī persona ar sarkano galvu, kas valstī pilda tādu pašu funkciju kā lentenis jebkurā dzīvā organismā, uzrīkoja savam elektorātam nelielu burziņu, jo tuvojas Eiroparlamenta vēlēšanas un pēkšņi šķirties no sešu tūkstošu algas nebūtu patīkami. Sarkanā galva pauda atbalstu Krimas okupācijai un sūrojās par diskrimināciju Latvijā, kas varētu šķist mazliet pretrunīgi, jo Maskavā disidenti (cilvēki, kas iestājās par mieru) tiek simtiem lādēti policijas busiņos.
Te nu esam nonākuši pie situācijas, kad vairs nav vērts runāt par cilvēktiesību, vārda, vai preses brīvības problēmām Krievijā, bet ir jāsauc lietas to īstajos vārdos - Vladimirs Putins ir diktators, Krievijā valda konstitucionāla diktatūra un lielākā daļa mediju krievu valodā ir jāuzskata par propagandas ruporiem, jo tie daļēji, vai pilnībā pieder Kremlim lojālām personām. Krievijas iedzīvotāji ir savas valdības un dezinformācijas gūstekņi un upuri. Par Kremļa ārpolitiku runā paziņojums, ka Ukraina nevar nodrošināt drošību etniskajiem krieviem, kas nospārdīja, nomētāja ar ķieģeļiem un ar nazi sadūra pret karu protestējošos fašistus, tāpēc patur tiesības „iet ieviest kārtību". Ja vien Krievija jau nav iebrukusi Ukrainas austrumos, kamēr šis raksts ceļoja no mana rakstāmgalda līdz Delfi versijām.
Un kas ir tipiski diktatūrai? Tas, ka iedzīvotāji tiek vienoti, racionalizējot stipras autoritātes nepieciešamību, apstākļos, kad pastāv draudi no ārpuses. Cilvēki pretējā nometnē tiek bagātīgi apmētāti ar vārdiem "fašists", "nacists", "radikālis" un "terorists", tādējādi atņemot viņam cilvēcīgās īpašības un piedēvējot visu negatīvo un slikto, kas saistās ar fašismu. "Mēs iebrūkam suverēnā valstī? Nē, nē, mēs ejam glābt savus cilvēkus no fašistiem un radikāļiem."
Diktatūrā visas valsts iekšējās problēmas tiks noveltas uz ārējiem faktoriem un ne obligāti pat ar loģiskiem pamatojumiem, piemēram, šķirto laulību skaitu var novelt uz Rietumu sapuvušās morāles un dekadences ietekmi, cenzēt interneta resursus, jo caur tiem geji uzglūn bērniem. Diktatoram ir jāuztur savu iedzīvotāju vidū pārliecība par to, ka viņus kaut kas apdraud, ka viņu harmoniskās attīstības un pārticības riteņos sprunguļus sprauž kāds ārējs spēks. Ziemeļkorejai šis lielais, ļaunais bubulis ir ASV imperiālistu cūku formā. Krievijai šobrīd tas ir jebkas, kas apdraud viņu nācijas pārstāvjus ārpus valsts robežām. Man pat sāk šķist, ka Krimas tatārus sagaida skaudrs liktenis tā viena iemesla dēļ, lai izprovocētu jaunu naidu no islamistu kopienas puses.
Diemžēl, Latvijai šis laiks nevarētu būt sliktāks, jo ir aizritējis 16. marts un tuvojas arī 9. maijs. Ziņās mēs atkal tiekam saukti par fašisma glorificētājiem. Personīgi, es neeju godināt to latviešu piemiņu, kas krituši cīnoties par tūkstošgades reihu. Lai kādas būtu tās vēsturiskās peripetijas, lai par ko būtu domājuši šie karavīri šaujot, vai mirstot, mūsdienās nevajadzētu iziet gājienos, kas saistīti ar represīvu režīmu, īpaši pie Brīvības (!) pieminekļa. Mums jau ir viena kritušo karavīru godināšanas diena un tas ir 11. novembrī.
Latvijas Valsts eksistē tagadnē, nevis pagātnē, un tagadnē mēs nedrīkstam dot nekāda veida propagandas instrumentus, vai ieganstus agresīvam režīmam. It īpaši, ja no tā nav ne mazākais, labums ko iemainīt pret diplomātiskajiem zaudējumiem. Ja mēs nedotu šādus ieganstus, būtu daudz grūtāk vērsties pret mums ar demagoģiju un propagandu, jo materiāls izskatītos balstīts drīzāk uz Mēness fāzēm un planētu stāvokli. Arī Rietumu politiķiem var īsti nepatikt stāvēt mums blakus, kad mūsu virzienā lido mēsli ar šķietami reālu pamatojumu.
Kas ir latviešu bažu pamatā? Ne vien tas, ka kaimiņos ir divas diktatūras, no kurām viena šajā pašā mirklī okupē daļu no suverēnas valsts, bet arī tas, ka ar Latvijas krieviem esam drīzāk sadzīvojuši un atstājuši krievu kopienas ziņu un informācijas kvalitāti pilnīgā novārtā. Pēkšņi esam attapušies, ka Latvijas informācijas vide jau vairāk kā dekādi ir barota ar propagandu par to kā Putins, jājot uz lāča ir noķēris 60 kilogramu smagu līdaku, ar trankvilizatora šauteni nošāvis Bengālijas tīģeri un "sorķīrā zamočijis piecus čečenus". Tam visam vēl klāt nāk arī fakts, ka Ukrainas gadījumā tika algotas un kūdītas vietējās padibenes, kas, kā liecināja 2009. gada 13. janvāra notikumi, netrūkst arī pie mums. Nu labi, nevajag janvāra grautiņus, pietiek pavērot publiku pie dažiem Rīgas naktsklubiem.
Šobrīd ir īstais laiks runāt par vārda un preses brīvību Latvijā. Šobrīd ir īpaši nepieciešami objektīvi mediji, profesionāli un neatkarīgi žurnālisti, kam nebūtu problēma atspēkot propagandu dažādās valodās. Cenzēt kanālus, lai arī propagandas, nav īsti labi demokrātiskā valstī un tāda rīcība drīzāk atbilst totalitāram režīmam, piemēram, kā Krievija, vai Ziemeļkoreja.
Vēsture tiek rakstīta, lai no tās varētu mācīties, taču, šķiet, Putins kāps uz tā paša grābekļa, uz kura ir kāpuši neskaitāmi diktatori pirms viņa, savukārt rietumi kāpj uz tā paša nekā nedarīšanas grābekļa, aizmirstot, ko tas maksāja pagājušajā gadsimtā. Lai kādas arī nebūtu Putina ambīcijas, vai vīzija par Krievijas nākotni, viņam jau ir pāri sešdesmit gadiem un viņam vairs nav daudz laika, lai to piepildītu. Grūti saprast, kādu mantojumu viņš gatavo Krievijas nākotnei, jo diktatūra ir tik stipra, cik stiprs ir tās diktators. Kas pārņems varu un, vai par varu nesāksies cīņa valsts iekšienē, varbūt kāds cits totalitārs režīms neizmantos mirkļa vājumu, lai līdzīgi Krimai, neokupētu kādu Krievijas austrumu reģionu?
"Autoritārs vadonis un varas elite, vārda un preses brīvības ierobežošana, opozīcijas apspiešana, nacionālisma kultivēšana, militarizācija, agresīva ārpolitika, uz autarķiju tēmēta iekšpolitika. Spēks caur vienotību!" Tas bija fašisma raksturojums un jebkura līdzība ar Kremļa politiku ir tikai sakritība. Bet tas tā, ieteikums mūsu cilvēktiesību aizstāvjiem un "antifašistiem" beidzot atvērt arī kādu grāmatu, iepazīties ar definīcijām un tikt skaidrībā ar terminoloģiju.
Attiecībā uz Latvijas tuvāku un tālāku nākotni, tad skaidrs, ka pirms šī gada vēlēšanām vairs nedzirdēsim runas par to, ka būtu jāstiprina sadarbības saites ar Krieviju, jo cik esam klupuši vienam un tam pašam šprotu celmam pāri, nupat arī Lietuvas sankcijas apliecina, ka jebkura uzņēmējdarbība ar Krieviju ir neuzticama un jebkurā brīdī var tikt izmantota kā politiska sankcija. Mums valdībā ir nepieciešami politiķi ar personības briedumu un patriotismu, nevis partijas ar Kremļa līgumiem, vai lecīgi „nacionāļu jampampiņi" ar pubertātes briedumu. Un varbūt, beidzot jāizpilda NATO līguma minimums?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!