Neesmu ne profesionāls kinokritiķis, ne arī filmu ražotājs. Esmu vienkāršs labu filmu baudītājs, kuram ir svarīgi nevis aiz neko darīt aiziet uz kino "nosist" laiku, skatoties kārtējo Holivudas konveijera ražojumu, bet gan šim mērķim veltīto laiku patiešām izjust ar, kā tagad moderni teikt, pievienoto vērtību.
Jau gadiem Latvijas kinoindustrija cīnās ar pastāvīgu naudas trūkumu. Jā, ik pa laikam līdz lielajiem ekrāniem un pēc tam arī televīzijā nonāk pa kādai labai latviešu spēlfilmai. Un tomēr nepamet sajūta, ka kaut kas mūsu kinoindustrijā īsti nav kārtībā.
Pirms pārdesmit gadiem līdz ar neatkarības atgūšanu Latvija atgriezās tirgus ekonomikā un šī nianse ir skārusi pilnīgi visas jomas - gan tradicionālo biznesu, gan arī kultūras jomu. Jā, PSRS laikos kultūrai arī Latvijā tika atvēlēts daudz vairāk naudas, taču tāpat šo naudu nācās nopelnīt kautkur citur, lai arī viss īpašums PSRS laikā "piederēja tautai". Tad arī varēja dalīt un pārdalīt valsts naudu krustu šķērsu, īpaši neskatoties kam un kādēļ. Tomēr arī tad bija visai strikti nosacījumi tā vai cita mākslas darba radīšanai un bija ļoti rūpīga ideju atlase. Protams, ļoti daudzas lietas šajā atlasē ietekmēja padomju cenzūra, kā dēļ līdz skatītājiem nenonāca daudzi labi darbi tikai tādēļ, ka šie darbi vai to autori bija "ar nepareizu ideoloģiju". Bet tas ir cits stāsts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!