Igors Vatoļins: Viņš to izdarīja!  (307)

Kā viena no šādas nobīdes tūlītējām sekām - jēgas atņemšana publiskajām debatēm. Vairs nav vērts diskutēt par laipno zaļo cilvēciņu ar Krievijas ieročiem un militāro aprīkojumu ievešanu suverēnas kaimiņu valsts teritorijā, par "brīvu" viedokļu paušanu ar 120% iznākumu. Nav vērts salīdzināt notikumus Krimā ar notikumiem Kosovā un pat Dienvidosetijā un Piedņestrā.

Un ar ko savā pēdējā fāzē ieejošais nenomaināmais Putina varas režīms atšķiras no ASV valdības, kas reizēm ir grūti panesama, bet lemta darbojošos personu nomaiņai un kursa korekcijai kļūdu gadījumā.

Visupirms tas attiecas uz Krieviju un visiem, kas runā krievu valodā. Kļuvušas neiespējamas argumentētas diskusijas par tā vai cita ceļa plusiem un mīnusiem - Eiropas vai tikai krievu, suverēni impēriskā vai vispārdemokrātiskā. Vladimirs Vladimirovičs lika pildīt savu izvēli Krievijas varas vertikāli un, izmantojot prokremliskos plašsaziņas līdzekļus, ir centies ideju par savu plānu labdabīgumu un neizbēgamību iesēt Krievijas pavalstnieku un aizrobežu tautiešu prātos.

Nākas izdarīt izvēli - definēt pašiem savu nostāju. Ar ko esat jūs - kultūras meistari? Un visi valsts ierēdņi un visi tie, kas apkalpo šo pašu veretikāli, kā arī uzņēmēji, priesteri un mājsaimnieces, kas lielākā vai mazākā mērā ir no tās atkarīgi.

Izvēles priekšā nonākuši arī Obama un Merkele, kuri līdz tam - ne čiku, ne grabu, bet te - padomā tikai! Nav skaidrs - vai celt kājās karaspēku, vai aprobežoties ar sankciju ieviešanu. Arī Lukašenko un Nazarbajevam ir par ko padomāt...

Vislielākā noteiktība šodien ir vērojama Ukrainā. Šķiet, ka Putinam izdosies tas, ka vēl nesen šķita neiespējami - konsolidēt dažādos "Dzeltenzilās zemes" iedzīvotājus vienotā politiskajā nācijā. Neapstrīdama un, iespējams, visparadoksālā noteiktība - Ukrainas dalība NATO. Līdz Krievijas aneksijai Ukrainai ar Krievijas Melnās jūras kara bāzes floti Sevastopolē nebija nekādu iespēju - lai cik pro-rietumnieciska būtu valdība un lai cik dedzīga būtu bijusi vēlēšanās - būt NATO. Bet Atdot Krimu pat šāda mērķa vārdā - uz to neatvēzētos pat visatsaldētākais "Labējais sectors". Bet te - Krima ir vardarbīgi ieņemta, tauta saliedējusies, Rietumu pasaule ir apdraudēta - laipni lūgti Aliansē.

Bet ko bez huligāniskā izaicinājuma Rietumiem un vēsturiskās iedomības uzprišināšanas iegūst Krievija? Bāze Sevastopolē kā bija, tā arī paliek. Iedzīvotāju skaits pieauga, bet klapatas arī: katru gadu piecus miljardus dolāru nāksies izlikt uz galda. Turklāt starptautiskās izolācijas apstākļos - ar NATO pie vārtiem. Ar prātu Putina Krieviju nesaprast...

Bet tas viss - starptautisks skatījums. Putina "skrūves pagrieziens" ir tieši skāris mūs - Latvijas iedzīvotājus. It īpaši tos, kuriem krievu valoda ir dzimtā un notiekošais Krievijā - ne tikai ziņas no "ārzemēm". Ja līdz šim varēja vienkārši mīlēt gan Latviju, gan Krieviju - lojāli, ar daļu kritikas un rūgšanas attiekties pret Latvijas un Krievijas valdībām, sūdzēties par nepietiekamo ekonomisko attīstību un humanitārajiem sakariem un censties to mainīt, tad tagad viss - prijehaļi*.

Kad Latvijas aktieri atteicās doties viesizrādēs uz Maskavu, Krievijas režisors Kirils Serebreņņikovs skaidri norādīja: "Visriebīgākā un neģēlīgākā lieta politikā - tā ir situācija, kad cilvēks vardarbīgi tiek nostādīts mokošas izvēles priekšā - ar ko kopā būt, kam pieslieties, ko atbalstīt. Tieši par to būtu jāstājas tiesas priekšā Nirnbergā un Hāgā". Nu, varbūt arī vēl par ko citu. Iespējams, ka tas tā arī būs. Bet pagaidām nākas veikt mokošu izvēli.

Daļa krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju izvēlējušies būt par Krievijas piekto kolonnu, bez ierunām metoties atbalstīt jebkuru Putinu kustību valstī un pasaulē.

Partija "Krievu savienība Latvijā" (bijusī PCTVL ) un biedrība "Krievu Ausma" ("Russkaya Zarya") 10. un 16. martā noturēja Krimas aneksijai veltītas atbalsta akcijas. Latvijas krievvalodīgajā interneta vidē uzbangojusi eiforija par garīgo saišu stiprināšanu no "dienvidu jūrām līdz polārajiem reģioniem", Maidana fašisma un geju Eiropas ierobežošanu.

"Saskaņas Centra" līderis Nils Ušakovs nosodījis jebkādu vardarbību suverēnajā Ukrainā, bet saraut savstarpējo partiju saikni ar "Vienoto Krieviju", kuras garīgais līderis deva rīkojumu par aneksiju, kategoriski atsakās. Ar mērenu paziņojumu, ka valdībai ir laiks pievērsties vietējo krievu centieniem, citādi to var sākt darīt Krievijas valdība, nāca klajā Latvijas krievu kopienas valde.

Joprojām nav skaidri izskanējusi to krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju balss, kas aizstāv eiropejiskās vērtības un Latvijas orientēšanos Rietumu virzienā. Ne mazāk nopietna izvēle būs jāizdara arī latviešu sabiedrībai.

Šķiet, ka daudziem konstruktīvi domājošiem latviešiem sāk pielekt, ka vietējo radikāļu nacionāli romantiskās himeras ir tāds pats anahronisms kā Vladimira Putina imperialā "cita pasaule". Tagad var atklāti teikt, ka vairāki politiķi gadu gaitā uzvedās kā faktiskie Putina ietekmes aģenti. Viņi darīja visu iespējamo, lai nozīmīga daļa iedzīvotāju skatītos ar skepsi un naidu uz Latvijas Republiku un visu, ko tā iemieso, un ar cerībām raudzītos uz "gaismu no Austrumiem".

Tieši pašmāju nacionālie radikāļi, nevis nekonsekventā un korumpētā Krievijas tautiešu politika, izaudzināja jaunu krieviski runājošo paaudzi Latvijā, kuras vidū ir pārstāvji, kas šodien priecājas par Krievijas "Krimas triumfu". Atliek cerēt, ka tas viss tika darīts svētlaimīgas nezināšanas un augstu utopisko ideālu vārdā, bet ne par trīsdesmit sudraba grašiem.

Putina "skrūves pagrieziens" liek mums visiem atskurbt, pārvērtēt to, kas vēl nesen likās labi un pašsaprotami, un pašiem noformulēt viedokli. Tieši tagad radusies unikāla iespēja nošķirt etnisko simboliku un atribūtiku no modernas Eiropas valsts darbības principiem, atstājot mītiski- poētiskos priekšstatus individuālai lietošanai klubos un koncentrējoties uz reāliem joprojām skaistās, bet kā vēl nekad vardarbīgās pasaules izaicinājumiem. Visiem kopā - atstājot vienus un otrus radikāļus jaunā Latvijas vēstures posma nomalē.

Paldies Putinam par to.

* - esam atbraukuši (krievu val.)