Mēs esam tas, ko atceramies, jo identitāte un pašvērtības apziņa veidojas no atmiņas un mūsu spējām fiksēt kopsakarības. 1949.gada 25. marts ir par velnišķi pazemoto, sātaniski apsmieto cilvēcību. Par to pašu cilvēcību, kas joprojām ir un būs mūsējā. Par to cilvēcību, kas ir mūsu dzīves pamatvērtība. Kamēr vien gribēsim būt cilvēki, ne tikai mietpilsoniski patērētāji un darbaspēks, tikmēr mums būs svarīgi, kas un kāpēc ir noticis ar 42 149 mūsējiem. Un ne ar viņiem vien.
Atmiņa ir arī iepriekšējo paaudžu spēka un pieredzes avots. M.Zālīte to apliecina, sacīdama: „Viena? Es neesmu viena, daudzi aiz manis stāv, jūs jau tos neredzat, protams, viņi jau redzami nav."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!