Vjačeslavs Vasiļevskis: Dažas latviešu atbildes uz dažiem krievu jautājumiem  (245)

Atbilde uz jautājumu Nr.1: „Kāpēc mani bez manas piekrišanas apprecēja?"

Droši vien tā paša iemesla dēļ, kāpēc es ceru nekad nekļūt par politiķi: politika ir netīra lieta, un politiķi tā mēdz darīt, proti, operēt savās uzrunās un reklāmas rullīšos ar sabiedrības grupām kā ar piederošām tiem mantām.

Tajā pašā laikā tikpat lielā mērā patiess ir apgalvojums, ka politika ir kompromisa māksla. Uzdodot pirmo jautājumu, autors interesējas, vai latvieši ir gatavi kopā ar krieviem būvēt Latvijas valsti, uzreiz piebilzdams, ka krieviem par Latvijas valsti ir savs redzējums, kuru vairāk nekā 20 gadu garumā latvieši neņem vērā, un, ja kādam tas nepatīk, tās ir viņa problēmas. Man kaut kā naivi liekas, ka šinī gadījumā būtu jābūt acīmredzamam vienam secinājumam: ja kaut ko tik ilgi neņem vērā, tad tas vērā neņēmējiem tiešam nav pieņemams, un, lai nonāktu pie kopsaucēja, ir jāatliek lepnums maliņā un jāsēžas pie sarunu galda kompromisa meklējumos. Kā to dara politiķi. Tas pie nosacījuma, ka mērķis ir patiess - pilnvērtīgi iekļauties valsts veidošanas procesā. Lai to izdarītu, nav nepieciešams kļūt par latviešiem. Nav nepieciešams asimilēties. Kas tiešam ir nepieciešams - izkāpt no saviem ierakumiem un ieklausīties tajā, ko saka Latvijas pamatnācijas pārstāvji. Ir arī cita iespēja, ko krievi līdz šai baltdienai ir stūrgalvīgi izmantojuši,- iecirsties un palikt mūžīgajā opozīcijā.

Nesen redzēju stipri vienkāršotu, bet visnotaļ trāpīgu šodienas Latvijas politiskas ainas raksturojošo metaforu, proti, ka pastāv trīs lielākie politiskie virzieni: Visu Latvijai, Visu Eiropai un Visu Krievijai. Man šī stīvēšanās atgādina Krilova fabulu, ar to vien starpību, ka līdaka Visu Latvijai un gulbis Visu Eiropai spēj vienoties par vezuma vilkšanu rietumu virzienā, bet vēzim Visu Krievijai ir savs redzējums, tādēļ viņš cenšas rāpties uz austrumiem. Vienīgais kopīgais visos trijos mūsdienu varoņos, manuprāt, ir princips „Par Sevi Neaizmirstam".

Atbilde uz jautājumu Nr.3: par sāpīgo 20.gadsimta vēstures tēmu

Paužot savu viedokli par šo jautājumu, skaidri apzinos, ka visticamāk „noraušos" kā no vienas, tā no otras puses kvēlākiem pārstāvjiem. Neko darīt, tāds ir šis jautājums - sarežģīts. Pirms diviem gadiem novērotāja lomā apmeklēju gan 16.marta gājienu, gan 9.maija svinības. Nekad pirms tam to neesmu darījis, un negrasos atkārtot pieredzi jelkad vēlāk; ar vienu reizi bija gana. Nezinu, vai autors apmeklē 9.maija svinības, bet man ar vienu reizi pietika, lai ieraudzītu tur radikālisma izpausmes. Lielākoties, jāatzīst, šīs „izpausmes" koncentrējas Āgenskalna tirgus apkaimē. Ar šo es domāju krieviski runājošus jauniešus kunga dūšā, daudzi no kuriem staigā, uzkrītoši vicinādamies vai pat ietīdamies Krievijas vai stilizētos PSRS karogos. Var, protams, apgalvot, ka viņi nav bīstami, un jautāt, kur es te saskatīju radikālismu, bet droši zinu vienu: šajā dienā es nevienam neieteiktu ierasties šajā apkaimē ar piesprausto sarkanbaltsarkano lentīti.

Manuprāt, lai būtu miers mūsu kopīgajās mājās, katrai pusei būtu jāsaprot otrā puse un jāpiekāpjas. Gaisotne ap šiem datumiem nebūtu tik nokaitēta katru gadu, ja gan leģionāru piemiņas, gan sarkanās armijas karavīru piemiņas un PSRS uzvaras godinātāji piekristu to darīt neuzkrītoši, brāļu kapos un baznīcās. Bez gājieniem līdz Brīvības Piemineklim un bez plašām svinībām Pārdaugavā ar šašliku, alu, šņabi, koncertiem un uguņošanu. Pārāk sarežģītos mezglos ir sapinusies vēsture mūsu valstī, lai varētu cerēt uz kopsaucēja rašanu, kas derētu iedzīvotāju vairumam. Bet mieru panākt būtu iespējams jau tagad. Teorētiski tāds „pamiers" ir iespējams. Praktiski man diemžēl ir drūma nojausma, ka kaislības sāks pierimt vien pēc 20-30 gadiem, kad aizies aizsaulē pēdējais tā briesmīgā kara kareivis un abu pasākumu jēgu arī lēnām sāks tīt miglā Viņas Majestāte Mūžība.

Atbilde uz jautājumu Nr.2: „Kāpēc Latvijā vienīgā saliedēšanas platforma ir latviešu valoda?"

Kaut vai tāpēc, lai saprastos. Bet, lai saprastos, ir jārunā vienā valodā. Kā var saprasties Kuldīgas latvietis ar Daugavpils krievu? Ja lielākā Latvijas krievu daļa mācētu latviski, nepastāvētu neformāla, latviešus diskreditējoša krievu valodas prasmes nepieciešamības norma Rīgas darba tirgū, zemas kvalifikācijas darbos, saistītos ar vietējo klientu apkalpošanu. Ainars Šlesers pauž domas par prasībām darba meklētājam mūsdienu pasaulē, kuras atzītu par visnotaļ jocīgām, piemēram, pārtikas veikalu darbinieki Somijā, Zviedrijā, Vācijā, kuriem vienas vienīgas valodas zināšanas netraucē strādāt Helsinkos, Stokholmā, Frankfurtē utt.

Autors pamatoti spriež par problēmām augstskolas mācību procesu organizācijā. Tam es piekrītu, kā mēdz teikt, ar visām četrām. Taču valodas apgūšana dabiskā, visvienkāršākajā cilvēkam veidā, notiek krietni agrāk. No bērna kājas. Autors min labu Zviedrijas piemēru par bērnu attīstību līdz 12 gadu vecumam - bet Latvijā taču situācija ir pilnīgi savāda! Ir daudz jo daudz krievu bērnu, kas 10-12 gadu vecumā dzīvo pilnīgi nošķirti no latviešu vienaudžiem; viņu ceļi nešķeļas pat pagalmos, jo viņi runā atšķirīgās valodās un vien otru nesaprot. Autors izsaka ļoti apsveicamu domu, citēju: „Bet prasām, lai, absolvējot skolu, tāpat kā dzimto valodu [jūsu bērni] mācētu latviešu valodu." Problēma ir tanī, ka Latvijas sadalītā izglītības sistēma šo prasību nenodrošina. Nav svarīgi, cik priekšmeti krievu skolā tiek pasniegti latviešu valodā. Nav svarīgi, cik latviešu valodas nodarbību notiek krievu bērnu dārzā. Izpaliek galvenais - kontakts, komunikācija ar citā valodā runājošiem bērniem. Visu bērnu kopīgas apmācības gadījumā, sākot ar bērnudārzu, ieguvēji būtu visi. Pilsētās, kur dzīvo krievi, krievu bērni apgūtu latviešu valodu, latviešu bērni - krievu. Bērniem nepastāv pieaugušo barjeras! Viņi ir kā sūkļi, uztver un iegaumē visu, ar ko saskaras viņu elastīgs prāts. Taču akadēmisko mācību gaitā gan pasniedzējiem, gan māceklim jāpieliek milzīgas pūles, lai sasniegtu autora norādīto mērķi. Bērnībā cilvēks to sasniedz spēlēdamies.

Manuprāt, autors jauc integrācijas un asimilācijas jēdzienus. Runājot vienkāršiem vārdiem, integrācija - tas ir tad, kad cilvēks prot valsts valodu brīvi, proti, faktiski dzimtas valodas līmenī. Bet asimilācija - tas ir tad, kad ir integrācija pluss vecāki cilvēkam nenodod viņu dzimtu valodu un kultūru. Līdz ar to man kļūst skaidra daudzu krievu apzināta vai neapzināta pozīcija: „Garantējiet mums, ka nebūs asimilācijas, bet, tā kā jūs to nespējat, labāk lai mācās krievu vidū, tad jau noteikti par latvieti nekļūs." Un viņiem savā ziņā ir taisnība, jo integrācija ir puse no asimilācijas; pilnvērtīgi integrējies cilvēks prot latviešu valodu kā otru dzimtu, līdz ar to kaut kādā mērā viņš jau ir kļuvis par latvieti. Kā mēdza teikt viena mana skolotāja, cilvēka tautību lielā mērā nosaka valoda, kurā cilvēks domā, un es šim viedoklim sliecos piekrist.

Valsts nekad neuzņemsies pilnīgu atbildību par mazākumtautību pārstāvju asimilācijas novēršanu - tas ir absurds, paģērēt to no valsts! Zviedri, kurus kā priekšzīmi min autors, nekādas asimilēšanās novēršanas garantijas nevienam nedod. Tieši vecākiem, nevis valstij integrācijas apstākļos ir jāuzņemas atbildība par savas atvases ne-asimilēšanos. Tāpat, kā latviešiem pašiem bija jāgādā par latviskuma nodošanu saviem bērniem ASV un Austrālijā. Tāpat, kā lietuviešiem, igauņiem un poļiem Latvijā pašiem ir jāgādā par lietuviskuma, igauniskuma un poliskuma nodošanu bērniem. Jā, ar valsts atbalstu zināmā mērā, bet lielākoties - pašu spēkiem. Savukārt, ja bērns mācās krievu skolā, pilnvērtīga integrācija praktiski nekad nenotiek, un par asimilācijas draudiem var neiespringt. Ērti. Un par to arī ir jezga - par egoistisku vecāku ērtumu.

Cienītais raksta autors un visi pārējie, kas izlasīs šo rakstu! Lūdzu, saprotiet - PSRS noziedzīgā rīcība, okupējot un anektējot Baltijas valstis, nemaina lietas būtību - jūs te esat iebraucēji, mazākumtautība, un tā latvieši jūs uztver, un no tādas un tikai no tādas pozīcijas viņi ir gatavi ar jums runāt un meklēt kompromisus, ņemot vērā mūsu valsts vēstures līkločus. Tāpat, kā vietējos krievus uztver zviedri vai somi. Latviju, Lietuvu un Igauniju nav korekti salīdzināt ar Šveici, Kanādu vai Beļģiju, proti, ar valstīm, kurās tiešām ir vairākas pamatnācijas, kuras ir dibinājušas šīs valstis. Baltijas valstis ir nacionālas valstis, līdz ar to vienošanās ir iespējama tikai uz latviešu valodas pamata. Latvija ir jūsu valsts tikpat lielā mērā, kādā tā ir tajā dzīvojošu poļu, vācu, zviedru, lietuviešu, igauņu, ukraiņu, čigānu un citu tautību pārstāvju valsts. Tajā pašā laikā tā ir un paliek latviešu tautas pašnoteikšanās rezultātā dibinātā nacionālā valsts, kurā ir viena pamatnācija - latvieši.

Jebkurā nacionālā valstī pamatnācijas un mazākumtautību pozīcijas atšķiras: mazākumtautību valodas un kultūras tiek cienītas un atbalstītas, bet izglītība un integrācija notiek uz vienas - pamatnācijas valodas pamata. Varu izteikt visdziļāko nožēlu par to, ka PSRS iepotēta pamatnācijas sajūta kopā ar mūsdienu Krievijas ideoloģiju liedz lielai daļai Latvijas krievu saprast acīmredzamus faktus. Liedz atzīt sevi par mazākumtautību un saprast starpību starp mazākumtautību un pamatnāciju. Liedz pieņemt faktu, ka tēvu/vectēvu ierašanās valstī laikā, kad šīs valsts pastāvēšana tika noziedzīgi pārtraukta, bet krievu tauta tika uzskatīta par pamatnāciju PSRS robežās,- nav pamatojums pieprasīt privilēģijas salīdzinājumā ar citām mazākumtautībām. Liedz sasniegt kompromisus, jo kompromisi un atkāpes ir iespējami pie nosacījuma, ka spēles pamatnoteikumi netiek būtiski mainīti.

Punktu saraksts, zem kura, manuprāt, piekristu parakstīties vairākums latviešu, būtu šāds:

1.       Latvija ir nacionāla valsts.

2.       Vienīgā valsts valoda ir un paliks latviešu valoda.

3.       Mēs esam par cieņu.

4.       Mēs esam par kompromisu.

5.       Mēs esam par integrāciju uz valsts valodas pamata.

6.       Mēs esam par iespēju jebkurā Latvijas stūrītī sarunāties latviski ar jebkuras tautības pārstāvi.

7.       Mēs esam pret asimilāciju un par valodu un kultūru daudzveidību, bet par to katrai Latvijas mazākumtautībai pašai jāuzņemas atbildība. Latvijas valsts iespēju robežās atbalsta un turpinās atbalstīt mazākumtautību valodu un kultūru saglabāšanos.