arnis lapiņš
Foto: LETA
Raugoties uz publisko reakciju pēc Ventspils mēra Aivara Lemberga aizvadītās nedēļas izteikumiem par NATO "okupāciju", gribot negribot nāk prātā viens no "Džungļu grāmatas" - Ventspils politiķa politiskajam dzīvesveidam neapšaubāmi tuvas grāmatas - centrālajiem notikumiem. Runa ir par vilku bara novecojošā vadoņa Akelas misēkli medībās ar tālejošām sekām.

Lai gan pagātnē ne reizi vien šķitis, ka nu gan Ventspils mēra izteiksmes veids viņu ir iegāzis, tomēr, laikam ejot, ir acīmredzams, ka kopumā veiklā mēle tās saimniekam tomēr pārsvarā ir kalpojusi kā labs un visādā ziņā noderīgs instruments.

Pagātnē Aivars Lembergs ir sarunājis daudz ko tādu, ko citiem nepiedotu, bet viņam vai nu piedod, vai aizmirst, vai atbalsta. Turklāt ir bijis gana pretrunīgs, un atliek tikai minēt, kas kurā brīdī raustījis aiz mēles - saimnieciskās intereses Krievijā, centieni nopelnīt uz NATO rēķina vai vienkārši nepatika pret kaut ko.

Tomēr nevarētu teikt, ka līdz šim pretrunīgie izteikumi viņam būtu radījuši problēmas. Parasti nostrādāja tas, ko sauc par gadu gaitā izveidojušos reputāciju - grib to kāds atzīt  vai ne, bet lielā sabiedrības daļā Aivars Lembergs ir gādīgais Ventspils saimnieks, kas vienā atsevišķi ņemtā pilsētā tomēr nodemonstrējis, ka iespējams labi saimniekot ne tikai savās, bet arī iedzīvotāju interesēs.

Turklāt viņš ir viens no nedaudzajiem politiķiem,  kas atļaujas dzīvi un pietiekami atklāti paust to, ko tajā brīdī domā, atsvaidzinot stīvo un garlaicīgo politisko komunikāciju. Cilvēki to novērtēja un piedeva vai vismaz aizmirsa, ja kas sanāca ne tā.

"Visus pedofilus un pārējos homoseksuālistus vajag sadzīt vienā vietā - lai viņi tur darbojas viens ar otru," - šis, piemēram, arī ir Aivara Lemberga publisks izteikums. Un arī šis: "Zinu tikai krievu valodu un dēlam saku: ja gribi nodarboties ar biznesu, tad vari nezināt citas valodas, bet krievu valoda jāzina obligāti." Jā, un arī šis, adresēts konferences "Krievi Eiropā" dalībniekiem: "Sveicu jūs vienā no lielākajām Krievijas ostām - Ventspilī..."

Vienus šie izteikumi ir sajūsminājuši, citus - tracinājuši, taču vienu var teikt: Aivara Lemberga publiskajam tēlam tie kopumā nav kaitējuši.

Faktiski var teikt, ka, pateicoties ne tikai ostai, komunālajai politikai, sabiedrotajiem, personiskajiem finanšu un varas resursiem utt., bet arī personiskajai enerģētikai, ventiņu pašpuikas tēlam un daiļrunībai, Aivars Lembergs par spīti politisko un ekonomisko vēju maiņai, KNAB, prokuratūrai, "Delnai" u.c. skauģiem un nelabvēļiem ir bijis un paliek ne tikai politikas ilgdzīvotājs, bet arī dažādu vārdu kauju uzvarētājs publikas lielākās daļas acīs (protams, par kaitinājumu mazākajai daļai).

Ar vārdu sakot, viss kā "Džungļu grāmatā" - vilku bara vadonis Akela, protams, vienai džungļu iemītnieku daļai labi saprotamu iemeslu dēļ nepatīk, citi par viņu ir (vai izliekas, ka ir) sajūsmā, bet pats galvenais - viņa džungļu likumiem un tikumiem atbilstošais īpašību komplekts ir padarījis viņu par sava bara vadoni, un savā barā viņa vārds ir likums, lai kādus niekus viņš kuro reizi nesastrādātu.

Bet viss šai pasaulē mainās, un vēlēšanās būt uzmanības degpunktā un kārtējo reizi veiksmīgi noskriet pa asmeni, izsakoties kāda Latvijas komunikācijas veterāna vārdiem, ir atkarīga ne tikai no "poņas", bet arī no "ņuha" un "čuja" - kas nostrādās un ieskaitīsies, bet no kā - tikai pussolīša attālumā - var sanākt "globāls fail".

Jau martā Aivars Lembergs paspīdēja ar apgalvojumu, ka "salīdzinājumā ar Irākas okupāciju darbība Krimā ir ārkārtīgi maiga". Aprīļa sākumā aģentūrai LETA viņš izteicās, ka NATO militārās klātbūtnes palielināšana Latvijā, ievedot NATO spēkus, būtu uztverama kā svešas valsts okupācija un pielīdzināma 1940. gadā notikušajai padomju karaspēka ievešanai Latvijā ar toreizējā valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa piekrišanu.

Treknu izsaukuma zīmi pielika intervijā "Pirmā Baltijas kanāla" raidījumam "Vremja" Aivara Lemberga izteiktās bažas, ka kaut kāds amerikāņu karavīrs var palaist raķeti uz Pleskavu vai Maskavu, un tas tiks izdarīts no Latvijas teritorijas, bez Latvijas ziņas, jo komandieri ir amerikāņi. Un atbildes trieciens tiks dots vai var tikt dots pret Latvijas teritoriju...

Pilnīgi pieļauju, ka vietējo džungļu vietējais Akela arī pašlaik nesaprot, par ko tāda brēka, - ne jau pirmo reizi viņš runā dažādas "ķecerības", drīzāk jau tūkstošo. Kas gan te tāds īpašs? Ko gan te visādi ļaudis tādi sašutuši? Droši vien jau "sorosītu" histērija, nekas vairāk.

Savā ziņā citādi domājošajam pilsētas mēram, iespējams, arī taisnība. Jā, liela publikas daļa pret viņa izteikumiem šoreiz izteicās īpaši asi, - bet viņam taču nepierast. Turklāt Aivars Lembergs no personiskās pieredzes labi zina, cik īsa ir lielākās publikas daļas atmiņa un cik ātri mainās tās noskaņas.

Taču ir kāds faktors, kas tomēr liek domāt, ka šī reize būtiski atšķiras no visām iepriekšējām. Novecojušā Akelas dzīves pagrieziena punkts iestājās brīdī, kad viņš pirmoreiz aizleca garām briedim un to nekavējoties pamanīja viss bars. Pamanīja - un, līksmi atiežot zobus, pavērsās pret savu līdzšinējo barvedi.

Šī ir visu mūsdienu Latvijas politikas laiku pirmā reize, kad Aivara Lemberga politiskie kompanjoni atļaujas viņu kritizēt tieši, skaidri un nepārprotami. Zaļo un Zemnieku savienības politiķi, kuriem nu nekādi nevar pārmest sava mūžīgā premjera amata kandidāta kritizēšanu, šoreiz bija neparasti izlēmīgi un pat asi, norobežojoties no neveiksmīgā komentētāja un joku plēsēja par amerikāņiem.

Un ko gan citu varēja sagaidīt - šis konkrētais Aivara Lemberga pasaules redzējums Ukrainas notikumu kontekstā diezin vai atradīs atbalstu ZZS vēlētāju, kas pārsvarā ir latvieši, vidū. Turklāt vēl vēlēšanu gadā, kad ikviens politiķis grib būt patriots un pietiekami nacionāls. Un, ja vēl apvienības pārstāvis ir aizsardzības ministrs...

Vai līdz ar Latvijas politikas Akelas misēkli var iezīmēt viņa reālo norietu? Nē, tas gan ne - vismaz divu iemeslu dēļ, no kuriem pirmais ir - no vienas puses, šis noriets ir sācies jau krietni iepriekš, un Aivars Lembergs politiskā svara ziņā ne tuvu nav tas, kas pirms gadiem septiņiem, astoņiem.

Bet no otras - viedoklis, ka ideoloģiskie un politiskie pretinieki (turklāt ne tikai Latvijā, bet arī gandrīz jebkur citur Rietumu demokrātijās) pēc spraigām debatēm un savstarpējiem apvainojumiem nevar iedzert kopā alu un parunāt, teiksim, par zirgiem vai medībām, nav gluži pamatots.

Akela vēl ir gana sprauns, tā ka reālā situācija ir - bars vadoni nemaina, taču, protams, uzmanīgi vēro situāciju - ja barvedis turpinās lēkt garām briežiem, mūžīgi tas netiks paciests.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!