Jūlija Pastušenko: Spānija – pirmie ekonomikas atkopšanās asni  (3)

Iekšzemes pieprasījums eiro zonā ir stabilizējies un atsācis uzrādīt pieaugumu, tādējādi sniedzot atbalstu ekonomikas izaugsmei. Arī eksporta pieaugums ir palīdzējis eiro zonai ātrāk iziet no recesijas, taču līdz ar privātā pieprasījuma nostiprināšanos ārējā pieprasījuma loma izaugsmes virzīšanā uz priekšu vairs nebūs tik izšķiroša.

1. attēls. Eiro zonas un tās lielāko dalībvalstu prognozējamais IKP pieauguma temps, %

Avots: SVF aprīļa prognozes (* - janvāra prognozes)

Eiro zonas ekonomiskās tendences

Arī aprīlī saņemtā operatīvā informācija sniedz pozitīvus signālus, piemēram, februārī eiro zonas mazumtirdzniecības apjomi pieauga jau otro mēnesi pēc kārtas. Patērētāju un ražotāju konfidences apsekojumu dati turpina uzrādīt pozitīvas tendences eiro zonā, apliecinot, ka arī šā gada 1. ceturksnī eiro zonas IKP izaugsmes tempi būs bijuši pozitīvi (IKP aplēses Eurostat publicēs maija vidū), sekojot 0.3% izaugsmei, ko eiro zona piedzīvoja 2013. gada pēdējā ceturksnī.

Labākas izaugsmes perspektīvas pozitīvi ietekmē arī fiskālo situāciju eiro zonā: budžeta nelīdzsvarotība eiro zonā turpina samazināties, un Eiropas Komisija sagaida, ka šogad eiro zonas kopējais valdības budžeta deficīts saruks līdz 2.6% no IKP (salīdzinot ar 3.1% no IKP 2013. gadā).

Fiskālās nelīdzsvarotības samazināšanās eiro zonā ir ļoti pozitīvs notikums - fiskālajai politikai ir ievērojama ietekme uz ekonomisko aktivitāti un inflāciju, kas izpaužas ar vairāku kanālu starpniecību. Piemēram, fiskālā nesabalansētība valstī var veicināt inflācijas spiediena pieaugumu. Tā rezultātā, lai nepieļautu inflācijas kāpumu, var rasties nepieciešamība bāzes procentu likmes uzturēt augstākā līmenī, nekā būtu bijis nepieciešams sabalansētas fiskālās politikas gadījumā. Tas savukārt bremzētu ekonomisko aktivitāti.

Savukārt liels valdības parāda līmenis rada riskus gan finanšu stabilitātei, gan reālajai ekonomikai. Piemēram, ja valdība pārlieku aizraujas ar aizņemšanos kapitāla tirgos, tas var paaugstināt kapitāla cenu un samazināt privātās investīcijas valstī. Tāpēc dalībvalstīm svarīgi ievērot sabalansētu budžetu, kas var palīdzēt pārvarēt grūtības ārējo vai iekšējo šoku gadījumā, un nepieļaut pārāk lielu parāda līmeni.

Atgriežoties pie ekonomikas aktualitātēm, arī tā saucamajās "stresa" valstīs - Spānijā, Itālijā, Portugālē un Īrijā - ir beigusies recesija un tiek sagaidīta pozitīva izaugsme šogad un nākamgad. Katrai no šīm valstīm ir savs stāsts, kāpēc tās nonāca grūtībās un kā cenšas izkļūt no krīzes. Šajā rakstā sīkāk apskatīšu Spānijas piemēru.

Spānijas ekonomikas atkopšanās no krīzes un nākotnes perspektīvas

2013. gada 3. ceturksnis iezīmēja Spānijas visilgākās lejupslīdes beigas pēdējās desmitgades laikā (2. attēls). Sagaidāms, ka šogad turpināsies Spānijas ekonomikas atkopšanās. 2013. gada pēdējā ceturksnī pēc ilgāka laika apstājās bezdarba līmeņa kāpums; Eiropas Komisija prognozē, ka nodarbinātība šogad varētu sākt augt, bet bezdarba līmenis pakāpeniski saruks.

2. attēls. Spānijas IKP pieauguma tempi

Avots: SVF (* - prognozes)

Vēl pavisam nesen - pirms dažiem gadiem, kad sākās pasaules finanšu krīze, - Spānijas ekonomiku raksturoja augsts privātā sektora parāda līmenis, liels ārējais parāds, vājš finanšu sektors, zema konkurētspēja un pārkaršana nekustamā īpašuma tirgū.

Nekustamā īpašuma tirgus burbuļa plīšana izraisīja strauju kritumu, ko padziļināja ārējā kapitāla ieplūdes apstāšanās līdz ar krīzes intensificēšanos. Nekustamā īpašuma tirgus korekcijas rezultātā pieauga "slikto" aizdevumu - tādu aizdevumu, kurus finanšu grūtībās nonākušie aizņēmēji nespēj atmaksāt, - skaits, kā rezultātā bankas bija spiestas samazināt kreditēšanu, tādējādi bremzējot arī ražošanas sektora attīstību un veicinot recesijas iestāšanos.

Krīzes iespaidā, kritiski samazinoties budžeta ieņēmumiem, kopš 2008. gada sāka strauji pieaugt budžeta deficīts, nākamajos gados situācijai arvien pasliktinoties. Pirms krīzes Spānijas valdības parāda līmenis bija samērā neliels (vērtējot pēc Eiropas mērogiem), bet krīzes iespaidā tas pieauga ļoti strauji - lielā mērā to ietekmēja arī maksājumu bilances būtiska pasliktināšanās un nepieciešamība finansēt banku sektora rekapitalizāciju.

Un, lai arī sagaidāms, ka budžeta deficīts 2014. gadā samazināsies, Spānijas valsts parāds vēl kādu laiku turpinās palielināties, un tā samazināšanās sākums prognozējams tikai vidējā termiņā. Skaidrojums - augstu parāda līmeni ir ļoti grūti samazināt, jo, pirmkārt, arvien lielāki kļūst procentu maksājumi par parādu, otrkārt, tautsaimniecības lejupslīdes laikā ir grūti panākt budžeta ieņēmumu pieaugumu un budžeta deficīta korekciju. Arī zems nominālā IKP pieauguma temps samērā liela budžeta deficīta apstākļos bremzē valdības parāda samazināšanas procesu.

Atgriezt ekonomiku atpakaļ uz izaugsmes ceļa nebija viegli - bija nepieciešams veikt ievērojamu budžeta konsolidāciju.

Pēdējo gadu laikā Spānijas valdība ir veikusi virkni pasākumu, lai nostiprinātu valsts finanses (piemēram, īstenota vietējo pašvaldību reforma, kas koriģē izdevumu prioritātes, racionalizē to struktūru, precizē atbildības jomas un uzlabo fiskālo disciplīnu) un atjaunotu konkurētspēju (piemēram, atcelta norma par indeksāciju atbilstoši inflācijas līmenim līgumos, kas daudzos gadījumos bija šķērslis efektīvai uzņēmējdarbībai). Tā rezultātā privātais sektors pamazām atgūst uzticību un, pieaugot konfidences līmenim, ekonomiskā aktivitāte valstī kopumā sāk atkopties. Tekošā konta deficīts ir pārtapis pārpalikumā (patlaban pārpalikums veido 1,1 % no IKP), uzlabojušies konkurētspējas rādītāji.

Valsts fiskālā situācija kļuvusi labāka - pateicoties taupības pasākumiem, kā arī reformām valsts finanšu jomā, ko Spānijas valdība īstenojusi pēdējos gados. Valsts finanšu vadības iekārtu stiprinājusi stabilitātes pakta parakstīšana starp centrālo valsti un reģioniem, savukārt nesenā pensiju reforma ir uzlabojusi ilgtermiņa valsts finanšu ilgtspēju.

2014. gada janvārī Spānija ir sekmīgi noslēgusi finanšu sektora rekapitalizācijas programmu, kas tika uzsākta 2012. gada jūlijā, izpildot visus nosacījumus. Privātā sektora parādsaistību lielums pakāpeniski samazinās; nostiprināts arī banku sektors.

Viena no lielākajām Spānijas ekonomikas problēmām bija un ir joprojām augstais bezdarba līmenis, ko lielā mērā noteica strukturālās nepilnības, kas raksturoja Spānijas ekonomiku (tostarp pārāk strikta darba tirgus regulēšana, kas ierobežoja darbaspēka tirgus elastību; neadekvāta kolektīvo līgumu sistēma, kas neļāva uzņēmējiem efektīvi izmanot ražošanas resursus utt.). Pēdējos gados īstenotās reformas un sociālo partneru vienošanās ir palīdzējušas palielināt darba spēka tirgus elastību un apturēt nodarbinātības kritumu. Eiropas Komisija prognozē, ka nodarbinātība Spānijā šogad varētu sākt augt, un bezdarba līmenis pakāpeniski atkāpsies.

Atzīmējot Spānijas panākumus strukturālo reformu jomā, kas palīdzēja pārveidot tautsaimniecības struktūru ilgtspējīgas izaugsmes virzienā, starptautiskā kredītreitingu aģentūra Moody's šā gada februārī paaugstināja Spānijas valdības parāda kredītreitingu līdz pakāpei Baa2, nosakot pozitīvas kredītreitinga attīstības prognozes.

Spānijas piemērs (tāpat kā Latvijas pieredze) kārtējo reizi apliecina - par nesaprātīgu saimniekošanu ir jāmaksā dārga cena, un pēc tam jāpieliek milzīgas pūles, lai atgrieztu ekonomiku uz līdzsvarotas izaugsmes ceļa.