Zbigņevs Stankevičs: Par svētumu  (55)

27. aprīlī Vatikānā par svētajiem izsludinās divus pāvestus – Jāni XXIII un Jāni Pāvilu II. Šie pāvesti dzīvoja nesen, viens no tiem pat apmeklēja Latviju 1993. gada septembrī. Lielā interese, kas tiek izrādīta par šo notikumu, liecina, ka jautājums par Dievu nav zaudējis savu aktualitāti.

Iespējams, sava loma te bija dižķibelei un "Maximas" traģēdijai, kuras sašūpoja ne tikai finansiālās, bet arī eksistenciālās drošības sajūtu mūsu sabiedrībā. Strauji pieaugušais pieprasījums pēc garīdznieku viedokļa pirmajās dienās pēc notikušās traģēdijas liecināja, ka mūsu sabiedrība jūt nepieciešamību pēc Dieva klātbūtnes, it īpaši kritiskos brīžos.

Dievs ir maigs un smalkjūtīgs, Viņš neuzbāžas cilvēkam ar savu klātbūtni. Traģiskās situācijās cilvēkā rodas pamatots jautājums: kur ir Dievs, kāpēc Viņš klusē un neiejaucas? Dievs nevēlas ļaunumu, bet Zemi ir uzticējis cilvēkam un respektē viņa izvēles, tāpēc arī cilvēkam ir jāuzņemas atbildība par savas rīcības sekām. Zolitūdes veikals sagruva, jo kāds gribēja vairāk nopelnīt, pakļaujot riskam citu cilvēku dzīvības.

Kad tādi mazi ļaunumi sasummējas, mēs saskaramies ar lielām traģēdijām. Jā, Dievam ir vara pār notikumu gaitu, bet Viņš atstāj cilvēkam brīvību. Jo cilvēkam ir jāredz savas rīcības sekas, tikai tad viņš sāk pārvērtēt savu līdzšinējo lēmumu pareizību. Pie tam ciešanas mudina cilvēku uzdot jautājumu: "Kāpēc?", un tas var novest pie nopietna dialoga ar Dievu un iekšējas pārmaiņas, kā tas notika ar Ījabu (skat. Ījaba grāmatu Vecajā Derībā).

Lai kādu varētu izsludināt par svēto, ir jāizpilda ļoti daudzi nosacījumi, var teikt, ka "latiņa" ir ļoti augsta. Pirmkārt, tā ir svētuma slava pēc viņa nāves. Pamatojoties uz to, tiek ierosināts process par viņa izsludināšanu par svētīgo, sākumā lokālās baznīcas līmenī un pēc tam Vatikānā. Šai procesā ir jākonstatē kandidāta tikumu varonība, tātad, ka viņš ir praktizējis kristīgos un vispārcilvēciskos tikumus tādā mērā, kas pieprasa milzīgu pašaizliedzību. Nākošā prasība ir, ka caur viņa aizbildniecību (pēc viņa nāves) jānotiek diviem brīnumiem.

Tas nozīmē, ka ir bijuši vismaz divi gadījumi, kad kāds bezcerīgā situācijā ir vērsies pie svētā ar lūgumu pēc palīdzības un ir uzklausīts. Citiem vārdiem sakot, ir bijis lūgums, lai svētais palīdz atrisināt šo problēmu, jo lūdzējs ir bijis pārliecināts, ka viņš ir tuvāk Dievam, un ka Dievs viņam neatteiks. Brīnumu atzīst par reālu tikai tad, kad vairākas neatkarīgu ekspertu komisijas to izvērtējušas un konstatējušas, ka dabīgā ceļā kaut kas tāds nav bijis iespējams. Tātad, lai Dievs iejauktos pārdabiskā veidā, ir vajadzīga ticība un paļāvība. Tās bieži vien dzimst tad, kad cilvēks pieredz to, ka nevar pats ar saviem spēkiem visu atrisināt. Un kad viņš ir nonācis līdz šādai atskārsmei, tad meklē palīdzību pie Dieva.

Kāpēc tieši pāvesti Jānis XXIII un Jānis Pāvils II tiek izsludināti par svētajiem? Jānis XXIII sasauca Vatikāna Otro koncilu, kā rezultātā Baznīca pārveidojās līdz nepazīšanai.

Tika ievesta liturģija tautas valodā, Katoliskā baznīca aktīvi iesaistījās ekumeniskajos procesos, atzina, ka arī citās reliģijās ir atrodamas pozitīvas vērtības, un atvērās uz dialogu ar mūsdienu pasauli. Viņš mēģināja uzsākt dialogu ar komunistiskajiem režīmiem, apzinoties, ka turpmāka konfrontācija tikai pasliktinās ticīgo stāvokli šajās zemēs. Viņš panāca pakāpenisku attieksmes maiņu attiecībās ar PSRS vadību.

Jānis Pāvils II turpināja Vatikāna Otrā koncila aizsāktās reformas un panāca lūzumu vairākās jomās. Pirmkārt, viņam bija milzīga loma komunisma sabrukumā. Nenogurstoši iestādamies par katra cilvēka cieņu, viņš atbalstīja to cilvēku ilgas pēc brīvības, kuri cieta no totalitāro režīmu spaidiem.

Ar caururbjošu skatu viņš spēja vērot un analizēt pasaulē notiekošos procesus, parādot Dieva klātbūtni pasaulē un brīdinot par tendencēm, kurām var būt postošas sekas. Viņš attīstīja domu par dzīvības un nāves civilizāciju sadursmi Rietumu pasaulē. Tāpat viņa analīze par grēka struktūrām (organizētām un apzinātām ļaunuma struktūrām) atsedz mūsdienu politisko un ekonomisko procesu aizkulises un parāda, ka to saknes iesniedzas gara sfērā. Jānis Pāvils II skaidri parādīja, cik svarīga ir Evaņģēlija saistība ar kultūru un prātu. Viņš uzsvēra, ka tikmēr, kamēr Evaņģēlijs nav iemiesojies kādas tautas kultūrā, nevar apgalvot, ka šī tauta ir ticīga.

Viņš aizsāka Pasaules Jauniešu dienu tradīciju. Rīga par mata tiesu nekļuva par 2016. gada Pasaules Jauniešu dienu galvaspilsētu, jo tās tomēr notiks Krakovā, Jāņa Pāvila II dzimtenē. Savos apustuliskajos ceļojumos šis pāvests ir apmeklējis gandrīz visas pasaules valstis, viņš sāpīgi pārdzīvoja to, ka savas dzīves laikā viņam netika ļauts apmeklēt ticīgos Krievijā un Ķīnā.

Saskarsmē ar viņu mani vienmēr pārsteidza tas gara spēks, kas viņā bija jaušams un pārliecība, ar kādu viņš runāja. Šai ziņā viņš man vienmēr ir bijis paraugs, kam gribētos līdzināties. Deviņdesmito gadu beigās viņam parādījās pirmās Pārkinsona slimības pazīmes, kas pamazām piespieda viņu turpināt kalpojumu jau ratiņkrēslā. Ikviens redzēja, ar kādu gara spēku viņš veica savus pastorālos pienākumus līdz pat savai nāvei.
Tie pamatā bija ārējie aspekti. Tagad gribētos kaut ko pateikt arī par svētuma iekšējo saturu, tas attiecas arī uz abiem minētajiem pāvestiem.

Svētais, tas ir cilvēks, kurš jau savas dzīves laikā gluži taustāmā un reālā veidā nes sevī neredzamās pasaules klātbūtni, dievišķo klātbūtni. Šai ziņā, saskaroties ar viņu, mēs varam piedzīvot to, ka šai cilvēkā aizkars starp šīm divām pasaulēm kļūst pavisam plāns. Senebreju valodā termins "svētais" (qodeš), nozīmē - nošķirts no šīs pasaules un veltīts jeb piederošs Dievam, tas vairs netiek izmantots laicīgiem mērķiem. Svētais, tas ir cilvēks, kurš ir ļāvis Dievam sevi pārveidot un ir piepildīts ar dievišķo klātbūtni. Viņa dzīves galvenā prioritāte ir pildīt Dieva gribu, kuras sintēze ir ietverta Dieva un tuvākmīlestības bauslī. Viņš iemieso savā dzīvē Jēzus vārdus: "Mīliet viens otru, kā es jūs esmu mīlējis."

Viena no svētuma izpausmēm ir redzēt Dievu tur, kur Viņš šķiet neesošs. Jānis Pāvils II pieredzēja savā dzīvē atentātu, un šajā faktā viņš saskatīja Dieva mīlestību un iespēju piedot tam, kas to bija darījis. Svētums pirmkārt izpaužas "pelēkajā" ikdienā, jo bieži vien grūtāk ir palikt uzticīgam Dievam vienkāršās lietās, nekā traģiskos brīžos. Vienlaicīgi tieši svētie bieži vien ir bijuši tie, kas pārveido pasauli, jo viņi aizsāk procesus, kuri pēc tam maina cilvēku mentalitāti un vērtību skalu, padarot pasauli cilvēcīgāku.