Kirils Kobrins, 'Rīgas Laiks': Jaunais krievu nacionālisms: Vilka un Zaķa dialektika  (86)

Dokumentā arī tiek pasvītrots: ŅUzskatām, ka ir lietderīgi iekļaut dokumentā tēzi par atteikšanos no multikulturālisma un tolerances principiem. Vienota kultūras koda saglabāšana prasa, lai valsts atteiktos atbalstīt kultūras projektus, kas uzspiež sabiedrībai svešas vērtības un normas. http://calendar.fontanka.ru/articles/1452/, 3. aprīlī

Krievu jaunais nacionālisms piedzimis no draudīgās Putina propagandas ļaundabīgajiem izgarojumiem kā Botičelli Venera no jūras putām, kā Nīčes traģēdija no mūzikas gara, pareizāk sakot - kā Atēna no Zeva galvas, uzreiz ietērpta bruņās un ieročiem rokās. Tā liekas daudziem Rietumos un dažiem arī Krievijā. Nevaldāmā Krievijas iedzīvotāju vairākuma (atkal - kā liekas) prātājukšana par tik bezjēdzīgi arhaiskām lietām kā valsts teritorijas izmēri un naids pret visiem svešiniekiem vērotājā izraisa ne tik daudz bailes kā pretīgumu.

Viss tā ir. Taču, ja, pārvarot pretīgumu, mēģinātu saprast, kas patlaban vienlaikus notiek vairākos Krievijas līmeņos - no varas līdz sabiedrības apziņai, no simbolisma līdz retorikai -, ja aplūkotu "krievu jauno nacionālismu" racionāli un vienlaikus vēsturiski, iezīmējas dīvaina aina. Dīvaināku grūti iztēloties. Galvenais uzdevums prāta asināšanai ir šāds: "krievu jaunais nacionālisms" bez nacionālisma; neskatoties uz visām pierastajām nacionālisma atsaucēm uz "tradīcijām", "avotiem", "senču dižajiem darbiem", tajā nav paša galvenā. Tajā nav "krieviskā" - ne etniski (un paldies Dievam, citādi tas jau būtu riktīgs fašisms), ne pat "krievu kultūras". Par nepieciešamību aizstāvēt "krievu valodu un kultūru aiz Krievijas robežām" runā cilvēki, kuri:

1.      šo valodu pārvalda ar lielām grūtībām, īpaši - krievu literārās valodas līmenī;

2.      krievu kultūras tradīcijas nepārzina vispār - tieši tāpat kā nepārzina arī elementārus Krievijas vēstures faktus;

3.      savā retorikā vispār neizmanto neko, kas būtu saistīts ar "dižo krievu kultūras pagātni" - vai pat pirmspadomju "Krievijas pagātni". Ar retiem izņēmumiem vēsturiskās atsauces un piemēri tiek ņemti (un parasti tūlīt pat arī sagrozīti) no laika pēc 1917. gada.

Visbeidzot, šajā mīklainajā nacionālismā nav pozitīvu vērtību; pat valsts orgāna izstrādātajā ideoloģiskajā dokumentā, kas visiem obligāti būs jāņem vērā un jāievieš dzīvē (ja tas patiešām tiks pieņemts), "Krievijas īpašais ceļš" un "krievu civilizācijas vērtības" tiek iezīmētas vienīgi - kā teiktu teologi - apofātiski, negatīvi: "Krievija nav Rietumi un nav Austrumi". Negācija padarīta par nacionālo vērtību, vairāk tur nekā nav. Par ko tad īsti, sakot - "Krievija", runā neizglītotie birokrāti, kas sevi iztēlojas par jaunajiem Konstantīniem Ļeontjeviem, Aleksejiem Homjakoviem un Solžeņiciniem? Atbilde ir vienkārša: par vēlo PSRS.

Padomju daiļslidotāja Zaiceva un padomju hokejists Tretjaks iededz Soču olimpiādes lāpu 2014. gadā. Padomju sinatra Josifs Kobzons sēž Krievijas Valsts domē. Padomju režisors Staņislavs Govoruhins vada Putina priekšvēlēšanu štābu. Pašu valsti vada cilvēks, kuru (ne bez izdevīguma viņa reitingam) salīdzina ar padomju kino varoni Štirlicu. "Labi," jūs teiksit, "tiktāl viss ir saprotams. Oficiozs. Pašreizējais oficiozs tiecas pēc padomju oficioza." Tiesa. Bet pievērsīsimies valsts iedzīvotājiem, "tautai" un tā saucamajai "inteliģencei".

Televīzijā sirsnīgo padomju lentu "Likteņa ironija", "Trīs musketieri" un padomju šerlokiānas rimeiki. Literatūrā - beletristikas meinstrīms, kas piegriezts pēc Jurija Trifonova (labākajā gadījumā) vai Vladimira Karpova (sliktākajā) piegrieztnēm. Televīzijā - padomju Jevtušenko sarunājas ar grāmatu autoru par padomju Šostakoviču un pretpadomju Brodski. Tas pats Brodskis - galvenais krievu (mūsdienu!) dzejnieks (variants - Jurijs Kuzņecovs vai Nikolajs Rubcovs, vai vēl kāds nelaiķis, kurš dzejojis starp 1962. un 1991. gadu). Populārākais mūsdienu prozaiķis (no "kultūras" meinstrīma) - padomju dzērāju balss Dovlatovs. Labākās multfilmas uzņemtas starp 1970. un 1986. gadu. Galvenie vēsturnieki arī dzīvojuši tad pat; historiogrāfijas popversiju pārstāv Natans Eidelmans (liberāļiem) un Valentins Pikulis (glabātājiem); akadēmisko versiju (ne vien vēsturnieki, bet plašāk - humanitārieši) - Lotmans, Averincevs, Gasparovs, Gurevičs. Galvenie tiesību aizstāvji - arī no padomju laika, saraksts ir skaidrs.

Andergraundā viss tieši tāpat. Pēdējais lielais mākslinieku un literātu virziens - konceptuālisms, kurš radās 70. gadu sākumā, pēc tā - tikai konceptuālistu mantinieki medhermeneitiķi. Pēdējie dižie literatūras pagrīdnieki un avangardisti - nelaiķi Pāvels Uļitins, Jeļena Švarca, Leons Bogdanovs, Bella Ulanovska, Viktors Krivuļins, Vasilijs Fiļipovs, Aleksandrs Mironovs, Arkādijs Dragomoščenko. Akadēmiskajā mūzikā galvenais tika paveikts tad pat, 70., 80. gados - Šnitke, Perts, Gubaiduļina un citi. Nekomerciālajā kino - Tarkovskis, Germans, Paradžanovs u.tml. Tā saucamais "krievu roks" sākās 70. gadu vidū un beidzās dažus gadus pēc PSRS gala. Plus atsevišķi stāvošais pēdējais universālais ģēnijs Kurjohins.

Var, protams, atsaukt atmiņā arī zemāko, sadzīvisko sabiedrības apziņas līmeni, kur pat desu vai konfekšu nosaukumi šodien arvien vairāk un vairāk atkārto (vai imitē) 60.-80. gadu produkciju.

Jautājums ir tāds: kurš kuru ievieto vēlajā padomju kontekstā: sabiedriskā apziņa ved aiz sevis nozīmju ražotājus, vai otrādi? Pieprasījums diktē piedāvājumu, vai otrādi?

"Vēlīni padomiskais" (es runāju par Brežņeva, Andropova, Čerņenko un pat pirmo Gorbačova valdīšanas gadu sociālās kultūras kontekstu), bez šaubām, kļuvis par mūsdienu Krievijas kristalizēšanās punktu. Tas arī ir krievu jaunais nacionālisms, tas arī ir tas Vienotais Kultūras Kods, ar kura palīdzību Putina ideologi taisās atvērt ikviena Krievijas iedzīvotāja durvis. Šiem cilvēkiem, kam sveša pati elementārākā refleksija, sevis kā "krieva" (nevis "etniskā", bet "kultūras" krieva) identifikācijā iespējams ievietot tikai vienu nozīmi - par "savu" atzīt to, kas attiecas uz vēlo padomju laiku. 

Katrā atsevišķā gadījumā tiek aktualizēti dažādi šī padomju fenomena elementi; protams, ir starpība starp identificēšanos ar vēlo padomju laiku tiem, kuri kaut nedaudz tajā laikā ir dzīvojuši, un tiem, kuri pazīst to tikai no kino, grāmatām, mūzikas un vecāku stāstiem. Taču tas pat nav svarīgi. Sabiedriskās apziņas tips, kas pārstāv šo "vēlo padomju" laiku, ir stiprāks par atsevišķiem tā elementiem; pat ja no šī konteksta izrauj vienu detaļu, tā velk sev līdzi gandrīz visu pārējo, ar kādām saiknēm - nav svarīgi, galvenais, ka tas ierodas pasaulē līdz ar katru noklausītu Akvarium dziesmu, līdz ar katru "Saņņikova zemes" kadru. Kur ir šī apziņas tipa spēks? Iedziļināties nāksies ilgi un pamatīgi - ja vien kāds patiešām vēlas saprast mūsdienu Krievijas sabiedrību (nudien neesmu pārliecināts, ka tas ir interesanti). Pagaidām piedāvāju dažus (visai amatieriskus) uzmetumus nākotnes pētījumiem.

Mūsdienu Krievijā "vēlais padomju" fenomens tiek uztverts šādi:

1.      Simtprocentīgi "savējais".

2.      "Laimīgais" (par spīti visām nelaimēm, trūkumiem, vajāšanai utt.); laimīgs, jo: sk. 3. punktu.

3.      "Tagadnīgs". Lūk, tas ir pats galvenais. Pirmsbrežņeva laika "atkusnis" pavisam droši nav "tagad", jo masu apziņā tas tika estetizēts, vēsturiskots un pazuda pagātnē 80. gadu vidū, tajā pašā laikā, kad tika uzņemta filma "Pokrova vārti", kuras darbība norisinās 1957. gadā. Perestroiku un 90. gadus vieni uztver kā mākslīgi izsauktu katastrofu, citi - kā trauslu, nerealizētu utopiju, pāreju uz "normālu dzīvi", bet abos gadījumos ir uzsvērts šī perioda pārejas raksturs, tādējādi izslēdzot tā "tagadnīgumu".

Šeit ir vērts pievērst uzmanību saistībai starp vēlā padomju laika "tagadnīgumu" un plaši izplatītiem priekšstatiem par "normālu dzīvi". Manuprāt, tieši šeit arī ir īstais pamats tā tipa apziņai, par kuru mēs runājam. "Vēlais padomju" laiks ir "tagad", jo toreiz bija "normāla dzīve" - tā īsumā varētu aprakstīt šo sakarību. Un šī sakarība nepavisam neliekas tik fantastiska, ja palūkojamies uz problēmu no vēsturiskā skatpunkta.

Periods no 1964. līdz 1985. gadam bija vienīgais laiks padomju vēsturē, kad padomju cilvēku "lika mierā". Proti, politiskā un ideoloģiskā līmenī viņš vēl bija pakļauts mobilizācijai, taču tai bija visai dīvains raksturs. Nepievēršoties retorikai, mērķis nebija laimīgā nākotne, uz kuru valsts stiepa sabiedrību kopš 1917. gada, bet gan laimīgās nākotnes pilnveidošana, līdzīgi "attīstīta sociālisma pilnveidošanai" - šo formulu izdomāja Brežņeva ideologi, lai izskaidrotu Hruščova utopisma izšķīšanu garlaicīgajā 70. gadu atmosfērā. Nevarētu teikt, ka nākotne tika atcelta, nē, tā joprojām rēgojās kaut kur priekšā, taču īpašus upurus tā vairs nepieprasīja. 

Atlika iespējami labāk un patīkamāk iekārtoties tagadnē. Lūk, ar šo stihisko pragmatismu, pat utilitārismu, ir piesūcies viss "vēlais padomju" laiks. Nevis paplašināt, bet saglabāt to, kas jau ir - ieskaitot arī iespaidu uz citām valstīm -, tāda bija PSRS ārpolitika. Nevis uzvarēt aukstajā (vai, pasarg die's, karstajā) karā, bet mūžīgi paildzināt pastāvošo paritāti. Nevis tiekties pēc jaunām zinātniskām un tehnoloģiskām virsotnēm, bet klusiņām pumpēt naftu un gāzi, lai varētu mierīgi dzīvot pašreiz, - tāda bija ekonomika. Visbeidzot - un tas ir svarīgākais -, dot iespēju iedzīvotājiem atbrīvoties no permanentā vēsturiskā stresa, nomierināt, normalizēt revolūciju un karu sabangoto dzīvi. Un normalizējot bez raizēm valdīt pār padotajiem.

Šeit un tikai šeit ir pašreizējās Krievijas sabiedrības - un Krievijas varas - traumas cēlonis. Vara nespēj padotajiem piedāvāt nekādu nākotnes tēlu; atšķirībā no PSRS Putinam un viņa ļaudīm nav ne utopiskas ideoloģijas, ne skaidra priekšstata par to, ka priekšā mūs visus gaida taisnīgums un mūžīga laime. Vēl vairāk, nemaz nerunājot par to, ka Krievijā patlaban nav nākotnes, patlaban Krievijā nav arī "tagadnes" - lai par to pārliecinātos, pietiek doties ārpus Dārzu loka Maskavā: ja nepievērš uzmanību patērēšanas drudzim, valsts un sabiedrība atrodas dziļā anabiozē. 

Paliek - pagātne. Taču arī tajā patīkamā nav daudz - ja lūkojamies uz periodu pēc 1917. gada. Nozīmīgākais (uzvara pār Hitleru, zinātnes un tehnikas izrāviens 50.-60. gados, vēl šis tas) tika paveikts, nevis pateicoties varai, bet tai par spīti. Ar uzvarām var vicināties kā ar karogiem, taču "parasto cilvēku" nepierunāsi ar visām pekelēm atdoties tumšajam valdošajam režīmam bezgalīgo brēcienu "Urā, Gagarins!" vai "Urā, Žukovs!" pavadībā. Viņam vajag piedāvāt identifikācijas vietu, identitātes "kristalizācijas punktu". Par "padomju" šo punktu labāk nesaukt - pagaidām tas vēl nav pārāk ērti, turklāt patlaban nav galvenā, kas bija PSRS, proti, sociālā taisnīguma idejas. Tādēļ nosauksim šo punktu par "krievu", "nacionālo", "īpašo krievu civilizāciju".

Iznāk, ka tēls, attiecībā pret kuru pašreiz sevi veido "krievu jaunais patriots", nav ne Puškins, ne Kutuzovs, ne Nikolajs I, ne Musorgskis, ne Stolipins, un pat ne Staļins vai maršals Žukovs, nē, tas ir zīmētais tēls no šķīstās, idiotiski jautrās padomju multfilmas, kaut kas tāds kā "Pagaidi tikai!". Visockim līdzīgais simpātiskais huligāns Vilks un priekšzīmīgais komjaunietis Zaķis - lūk, divas gigantiskās statujas pie Jaunās Krievijas Tempļa vārtiem. To skatiens vērsts vienam uz otru, tie neredz neko apkārt, viņiem būtībā arī neviens svešais nav vajadzīgs. Viņi ir iegrimuši viens otrā, iegrimuši sevī. Divi spoguļi, kas bezgalīgi atstaro viens otru.