Maksims Samorukovs: Kāpēc Ukraina palika bez armijas  (20)

Izskatās, ka Ukraina līdz šim ekonomēja uz savu armiju un dzīvoja ar vieglprātīgu pārliecību, ka armija mūsdienu pasaulē viņiem nav vajadzīga, bet tagad nākas maksāt par agrākajām kļūdām un bezrūpību. Tomēr, šis pārmetums nav īsti patiess, jo ukraiņi bija gatavi barot savu armiju. Var pat teikt, atdeva viņiem pēdējo, jo pēc statistikas datiem, pagājušajā gadā Ukraina bija pati militarizētākā valsts Eiropā, ja neskaita Krieviju.

Suverēnās izmaksas

Pēdējo 10 gadu laikā Ukraina savai aizsardzībai konsekventi tērēja 2,7-2,9% no IKP (Saskaņā ar CIP un Stokholmas Starptautiskā miera pētījumu institūta aplēsēm). Ja neņem vērā Krieviju ar 4,4% no IKP finansējumu aizsardzībai, tad tas ir augstākais līmenis militārajiem izdevumiem Eiropā. Tas ir arī vairāk nekā "vecās Eiropas" lielvarām – Anglijai (2,5%), Francijai (2,3%), tāpat vairāk nekā Grieķijai un Turcijai (abām 2,3%). Pārējās Eiropas valstis vispār samazinājušas savus militāros tēriņus zem 2% no IKP, bet dažām tas ir pat mazāks par 1%, par spīti NATO komandieru dusmām. Pat Lukašenko, kam "no visām pusēm esot ienaidnieki un nodevēji", ir samazinājis militāros izdevumus līdz 1,3% no IKP.

Bet Ukraina, par spīti krīzei, aizsardzības budžetu pēdējos gados aktīvi palielināja. Rēķinot ASV dolāros, tas 2012.gadā pieauga aptuveni par ceturtdaļu un vēl par 16% 2013.gadā, atkal nodrošinot lielāko pieaugumu Eiropā. Ļaujiet man jums atgādināt, ka mēs runājam par to pašu Ukrainu, kas vēl nesen ar īsziņām vāca no pilsoņiem naudu, lai nodrošinātu karaspēkam minimālo aprīkojumu.

Jūs, protams, varat teikt, ka Ukrainai ir salīdzinoši neliels IKP un 2,8% īstenībā ir "kapeikas". Ukrainas IKP tiešām nav ļoti liels, tomēr izdevumi aizsardzībai pēdējos gados veidoja 5 miljardus ASV dolāru. Tā ir 40. vieta pasaulē, vērtējot pēc absolūtās summas. Tas ir lielāks finansējums nekā Šveicei, bet ir grūti iedomāties, ka Šveicē varētu sagrābt atsevišķus ciematus ar nelielu dumpinieku skaitu.

Pieci miljardi ASV dolāru aizsardzībai – tas ir vairāk ne kā aizsardzībai tērē tādas nopietnas reģionu lielvaras, kā Dienvidāfrika, Argentīna, Ēģipte, Vjetnama. Arī vairāk nekā Venecuēla, kura konfrontācijā ar ASV nav žēlojusi "naftas dolārus" par jauniem ieročiem.

Protams, mēs nevaram teikt, ka Dienvidāfrikas vai Ēģiptes armija sevi atrādītu labāk šajā karā, tomēr, ja valsts gadā armijai tērē 5 miljardus dolāru, tad ir pamatoti gaidīt kaut ko vairāk, kā tikai divu nedēļu uzbrukumu kontrolpunktiem, kas nocietinājušies ar riepām.

Paši sava slazdā

Ja aplūkojam Ukrainas aizsardzības ministrijas atskaites, tad Ukrainas armijai vajadzēt būt gigantiskai. Tā gan ir stipri sarukusi kopš Padomju Savienības laikiem, tomēr joprojām līdzinās nopietnai reģionālajai lielvarai. Ukrainas bruņotajos spēkos dien apmēram 140 000 cilvēku, tai ir vairāk par 700 tankiem, 2,5 tūkstoši bruņutransportieru, 250 aviācijas vienību un 22 kara kuģi (pirms nebija zaudēta Krima).

Armijai arī bija pieklājīga pieredze dalībā starptautiskajās operācijās. Neatkarības gados Ukrainas armija paspēja piedalīties apmēram 20 dažādās misijās ārvalstīs: Balkānos, Irākā, Afganistānā, Sudānā, Āfrikā. Daudziem tā nebija tikai simboliska piedalīšanās, bet gan lielas operācijas, kurās piedalījās simtiem ukraiņu karavīru un virsnieku. Kur tagad ir šie ar pasaules pieredzi rūdītie vīri? Kur ir tā neskaitāmā tehnika no aizsardzības ministrijas atskaitēm?

Tehnika noteikti vēl kaut kur ir palikusi un rūsē angāros, neaiztika kopš Belovežas vienošanās, jo dīzeļdegvielu var izmantot daudz noderīgāk. Savukārt militāristiem motivācijas noteikti nav nekādas. Neskatoties uz gigantisku aizsardzības budžetu, algas Ukrainas karavīriem un virsniekiem ir ļoti niecīgas. Bija cerība, ka pāreja uz kontrakta laika karavīriem kaut ko uzlabos, tomēr nekādu uzlabojumu pagaidām nav.

2012.gada beigās vidējais "kontraktnieka" atalgojums bija 1828 grivnas (165 eiro). To salīdzināt ar Rietumeiropu vai ASV ir muļķīgi, pat ar jaunattīstības valstīm salīdzinot ir diezgan skumīgi. Piemēram, Indijā vidējā "kontraktnieka" alga ir divreiz lielāka. Krievijā alga ir vairāk nekā četras reizes lielāka.

Skandināvu modelis

Arī jauna bruņojuma iegādei Ukrainas armijai netika piešķirts liels finansējums. 2012.gadā šiem mērķiem tika novirzīti tikai 226 miljoni dolāru – kapeikas uz kopējo tēriņu fona un vēl nav zināms cik daudz no šīs naudas aizgāja reāliem iepirkumiem. Ārvalstu bruņojumu Ukraina praktiski neiepērk, bet to, ko saražo pati, ražotājiem ir izdevīgāk pārdot kaut kur Āfrikā, nevis bez jēgas turēt pie sevis. 2013.gadā Ukraina ieroču eksportā nopelnīja 1,8 miljardus dolāru – tie ir 3% no kopējā eksporta ieņēmumiem.

Militāro izdevumu pamatsumma neaiziet militāristu sagatavošanai vai bruņojumam, bet gan nenosakāmam "atbalstam bruņotajiem spēkiem". Te ir gan militāristu dzīvojamā platība, gan pensijas, sanatoriju sistēma, subsīdijas aizsardzības uzņēmumiem, bet galvenais - neierobežota zagšana pilnīgi visos Ukrainas armijas līmeņos.

Piemēram, vicepremjers Vitālijs Jarema apgalvo, ka izmeklēšanā atklāts, ka Harkovas tanku rūpnīcas tiek nozagti 81% no visiem tur nonākušajiem līdzekļiem. Ja to visu pārnes uz kopējo situāciju, sanākot, ka aizsardzībai reāli nonāk tikai viens miljards dolāru. Reālo zādzību apmēru mēs uzskatāmi nu varam novērtēt arī bēdīgajā situācijā Donbasā.

Tiesa, arī Norvēģija aizsardzībai tērē septiņus miljardus dolāru un korupcija tur ir minimāla. Tomēr Oslo šāvēja Bēringa gadījums parādīja, ka šīs valsts sagrābšanai pietiktu ar nelielu labi bruņotu specvienību – septiņu miljardu norvēģu bruņotie spēki pat nespētu atrast kuteri, lai laikus pārvietotos. Daudzas Eiropas valstis jau sen ir atradinājušās karot un nav zināms, kā reaģētu arī efektīvi bruņotā Dānija (militārais budžets 4,5 miljardi dolāru), ja tās administratīvajos centros pēkšņi parādītos bruņoti separātisti. Iespējams, kapitulētu jau pēc divām stundām, kā 1940.gada pavasarī.