Zvannieku mājas: Tiek apdraudētas zīdaiņu tiesības izaugt ģimenē  (124)

Likumprojekts paredz apjomīgas un pat kardinālas izmaiņas Latvijas Republikas Civillikuma Ģimenes tiesību daļā, konkrēti attiecībā uz ārpusģimenes aprūpes sfēru.

Līdz šim Civillikums paredzēja, ka bez vecāku aizgādības palikušam bērnam ieceļams aizbildnis. Brīdī, kad bērns zaudē (arī ar bāriņtiesas lēmumu) savus vecākus, t.i. dabiskos aizbildņus, bāriņtiesa ieceļ no tuvāko vai tālāko radinieku vidus un, ja starp tiem nav neviena spējīga, tad – spējīgus un motivētus aizbildņus no citu personu vidus.

Šajā gadījumā likums viennozīmīgi paredz bāriņtiesai pienākumu rīkoties pašai no sevis, tiklīdz tā dabū zināt par tādiem bez vecāku gādības palikušajiem bērniem. Kamēr bāriņtiesai ir jāsameklē aizbildnis, katram Latvijas iedzīvotājam ir jāzina, ka likums paredz aizbildnību kā sabiedrisku pienākumu, no kura neviens nevar atteikties bez likumiska iemesla.

Lai gan aizbildnības institūts nav nekas jauns un Latvijas Republikas Civillikumā eksistē jau kopš pašiem tā pirmsākumiem, tas ir no 1937. gada, sabiedrībā joprojām valda apjukums saistībā ar šo jēdzienu. Kā būtisku atšķirību starp audžuģimeni un aizbildni jāmin tas, ka kļūt par audžuģimeni parasti ir profesionāla izvēle.

Audžuģimene sniedz ārpusģimenes aprūpes pakalpojumus, izejot noteiktus kursus un iegūstot kvalifikācijas, par noteiktu cenrādi tā ir gatava jebkurā brīdī uz laiku vai ilgstoši uzņemt vienu vai vairākus bērnus. Savukārt, aizbildnis visbiežāk ir sirds vadīta atsaukšanās vienā konkrētā gadījumā attiecībā uz vienu konkrētu bērnu.

Bieži tie ir skolotāji, kas uzzina par nelaimē nonākušu bērnu, kaimiņi, kas vēlas atvērt savas mājas vietējā pagasta mazulim, vai līdzjūtīgi vecāki, kuri uzzinājuši par to, ka mazulis, kurš ievietots Bērnu slimnīcā vienā palātā kopā ar viņu bērnu, pēc izveseļošanās atgriezīsies bērnunamā (atcerēsimies Regīnu Goldbergu, 2013. gada Latvijas Lepnumu). Atšķirībā no adoptētājiem, aizbildņi var nodrošināt ģimeni arī tādiem bērniem, kuri vēl nav juridiski brīvi un nav adoptējami.

Šobrīd iecerētie Grozījumi Civillikumā paredz aizbildnības institūta kā sabiedriska pienākuma iznīcināšanu. Ja grozījumus apstiprinās Saeimā, tad par bērna aizbildni varēs kļūt tikai radinieki, audžuģimene, personas, kuras atrodas ar nepilngadīgo nedalītā saimniecībā, vai tie, kas ar bērnu uztur emocionālu saikni. Tas savukārt vistiešāk un vissmagāk skars zīdaiņus un bērnus vecumā līdz 2 gadiem.

Bāriņtiesu apkopotā statistika liecina par to, ka uz iepriekšējā gada beigām Latvijas bērnunamos atrodas 1760 bērnu, no tiem 319 ir vecumā līdz 3 gadiem. Vēl 3238 bērnu turpina atrasties riska ģimenēs, no tiem vecumā līdz 3 gadiem ir 728 bērnu. Tātad Labklājības ministrijai būtu jābūt gatavam reālam plānam, kādā veidā šiem gandrīz 6000 bērniem jebkurā brīdī būtu nodrošināma efektīva aprūpe ģimenē un juridskā aizsardzība.

Latvijas situācijā jau tagad liela daļa bērnu nāk no vides, kur radinieki nav spējīgi uzņemties rūpes par bērnu. Šīs ģimenes jau vairākās paaudzēs ir smaga riska ģimenes un šiem vecākiem pašiem ir nepieciešama pastāvīga un ilgstoša palīdzība, lai viņi varētu uzturēt, aprūpēt un aizsargāt paši sevi, kur nu vēl nepilngadīgus bērnus.

Savukārt, audžuģimeņu skaits salīdzinājumā ar to bērnu skaitu, kuriem ir nepieciešama ģimene, ir tik niecīgs, ka jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka vienīgi audžuģimenes nespēs šo problēmu atrisināt. Tā, vadoties pēc bāriņtiesu statistikā sniegtajiem datiem, var secināt, ka audžuģimeņu kopējais skaits uz 2013. gada 31. decembri ir bijis 594. Pēdējā gada laikā audžuģimeņu kustībai ir pievienojušās 53 ģimenes, bet šo statusu ir zaudējušās 35, vēl 41 audžuģimene bērnus nevar uzņemt pamatotu iemeslu dēļ. Tādā veidā audžuģimeņu skaita pieaugums ir niecīgs pret to bērnu skaitu, kuriem būtu nepieciešama ģimene jau šodien.

Brīdī, kad ģimene tiks meklēta zīdainim, Latvijas piedāvājums kļūs pavisam bēdīgs. Cik daudz būtu tādas audžuģimenes, kurās viens no audžuvecākiem visu laiku būtu gatavs riskēt ar darbavietu, nemitīgi noformējot bērnu kopšanas atvaļinājumus, lai rūpētos par bērnu vecumā līdz pusotram gadam? Savukārt, turēt vienu pieaugušo mājās "kaujas gatavībā" jebkurā brīdī uzņemt zīdaini būtu nopietns trieciens ģimenes budžetam, kuru valsts pagaidām pilnībā kompensēt nevar. Audžuģimene, kā īslaicīga aprūpes forma, arī paredz, ka bērnam atkal būs jāpiedzīvo savu tuvo cilvēku zaudēšana.

Kas attiecas uz emocionālo saikni, ko likumdevējs ir paredzējis tiesību normā, to iekļaujot kā priekšnosacījumu aizbildņa statusa piešķiršanai kādai personai, tad zīdaiņu gadījumā iespēja šādā veidā iegūt aizbildni arī būs liegta. Diemžēl vai par laimi zīdaiņi nemēdz gatavoties dažādām kataklizmām savā dzīvē un nedibina jau laicīgi emocionālu saikni ar kādu personu.

Taču vēl arvien šim krīzē nonākušam zīdainim būtu vajadzīgs kāds, kas ir gatavs uzņemties aizbildņa pienākumus un šo emocionālo saikni veidot. Statistika atklāj, ka līdz šim aizbildņa pienākumus Latvijā pilda 4132 cilvēki, no tiem gandrīz tūkstotis jeb 979 nav bērnu radinieki. Aizbildņi savās ģimenēs audzina 4945 bērnus, no tiem gandrīz 400 ir vecumā līdz 3 gadiem.

Jāatgādina, ka šobrīd Latvijā procesuālā prakse lielākoties ir tāda, ka zīdainis reāli kļūst juridiski brīvs un var tikt adoptēts ne ātrāk kā pusotra vai 2 gadu vecumā. Ņemot vērā šo birokrātisko vilcināšanos, kā arī to apstākli, ka audžuģimenes nevar pilnībā nodrošināt mazo bērnu aprūpi ģimeniskā vidē, ir skaidrs, ka Likumprojekts paredz aizbildņu loka nepamatotu sašaurināšanu, kas bez vecāku gādības palikušo zīdaiņu un mazo bērnu dzīvi padarīs vēl drūmāku.

Paliek jautājums, kā vārdā Likumprojekts būtu atbalstāms?

Likumprojekts ir iesniegts saeimā uz 1.lasījumu un ir apskatāms saeimas mājas lapā: http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/webAllOpenView&count=30&start=1051