Sarmīte Ēlerte: Vēlēšanas Ukrainā un Latvijā  (181)

Separātisti un teroristi tur gūstā  Doņeckas un Luhanskas apgabalus. Putina Krievijas izraisītajā un atbalstītajā agresijas pret Ukrainu turpina iet bojā cilvēki. 25.maijā, dienu pēc mūsu Eiroparlamenta vēlēšanām, arī šajos apgabalos nepieciešams nodrošināt iespēju balsot Ukrainas prezidenta vēlēšanās. Lai vēlēšanas atzītu par notikušām, tām jānotiek vismaz 80% no valsts teritorijas. Ukraiņi ir piesardzīgi optimistiski, ka tas izdosies un būs sperts nozīmīgs solis, lai atsāktos normāla dzīve. Galu galā aptaujas rāda, ka arī 70% valsts austrumu rajonu iedzīvotāju atbalsta Ukrainas vienotību.

Ukrainā ir jūtama arī Maidana atnestā cerību spriedze. Un tajā ir liela apņēmība. Ukraiņi šoreiz negrib paspēlēt iespēju, kā tas jau noticis vairākkārt. 1991.gadā, kad sabruka PSRS un ukraiņi pamodās atsevišķā valstī, daudziem bija neizpratne, ko ar to tagad iesākt. Kad deviņdesmito gadu pirmajā pusē bija jāreformē tautsaimniecība, uzvarēja plāns „Haizivis", - stāsta toreizējā prezidenta Leonīda Kučmas padomnieks Oļegs Soskins. Finanšu resursi tika koncentrēti un novirzīti rūpnieciskajiem kompleksiem, tos pēc tam, uzpērkot vaučerus,  privatizēja un tā iedibinājās oligarhu kapitālisms.  Oranžās revolūcijas pavērto iespēju logu aizvēra Juščenko un Timošenko savstarpējie kari. Janukovičs lika lietā savas pagātnē gūtās kriminālās iemaņas un novirzīja finanšu plūsmas Ģimenes kabatā, būtībā demontēja armiju, sagrāva valsts ieņēmumu sistēmu un muitu. Bagātās zemes Ukrainas IKP uz cilvēku ir aptuveni trīs reizes mazāks, nekā Latvijā. Ukrainā ir sajūta, ka šī iespēja var būt pēdējā, un ir liela apņēmība nepalaist to garām. Maidans bija cīņa par Ukrainas eksistenci.

Mikola Zverevs Maidanā stāvēja trīs mēnešus, par Čerņigovas apgabala reģionālās padomes priekšsēdētāju viņu ievēlēja februāra dienās, kad snaiperi šāva uz cilvēkiem. Čerņigovas apgabals robežojas ar Krieviju, tāpēc  Zvereva pirmie dekrēti uzdeva koncentrēt visus reģiona drošības un militāros spēkus un nosūtīt tankus uz robežu. Lai apturētu Krievijas iespējamo agresiju, viņš skaļi paziņoja, ka ukraiņi ir kaujas gatavībā un aizstāvēs savu zemi. Tagad Zverevs lepojas, ka 18.maijā, kad visā Ukrainā svinēja  Eiropas dienu, Eiropas karogi plīvoja katrā mazākajā apgabala ciemā -  visā garumā gar Krievijas robežu.

Arī Viņņicā 18.maijā svinēja Eiropas dienu, tiesa, klusāk nekā parasti, jo valstī iet bojā cilvēki. Un tomēr tik daudz svētdienīgu un priecīgu cilvēku, kas svin Eiropu, Rīgā Eiropas dienā nevar sastapt. Pusmūža Viņņicas domes deputāts teica: „Uz ceļiem mūs nenospiedīs. Putins Ukrianā aplauzīs zobus. Mūsu bērni ir eiropieši, viņiem neviens Eiropu neatņems." Un piebilda: „ja Olands un Merkele mūs negribēs redzēt Eiropas Savienībā, mēs paši panāksim, ka Ukrainā būs Eiropa".  

Ukraiņiem ir ļoti vajadzīga Eiropas klātbūtne un pieredze. Es redzēju kādu cieņu un pateicību  viņi izrāda mūsu vēstniecei Ukrainā Argitai Daudzei par viņas klātbūtni, jo viņa ir Eiropas Savienības amatpersona. Bet visvairāk ukraiņiem ir vajadzīga mūsu ekspertīze. Viņi to lūdz visdažādākajās jomās, bet, pirmkārt jau, administratīvajā reformā, kas pasludināta par prioritāti. Decentralizācija tiek uzskatīta par veidu  kā ierobežot korupciju un cīnīties pret oligarhu ietekmi.

Kijevas Mākslas muzejā vairākus mēnešus blakus bija divas izstādes: kadri no Maidana un mūsu Baltijas ceļa. Abās ir daudz līdzību: tās izstaro cilvēku apņēmība cīnīties par savu brīvību un tiesībām pašiem lemt par savas valsts nākotni. Cilvēku sejas ir apgarotas un skaistas, vai, kā savā lieliskajā komentārā, salīdzinot sejas kadros no Maidana un Baltijas brīvības cīņas, rakstīja Ilmārs Šlāpins: „Brīžos, kad jāspēj saprast, kam tad īsti ir taisnība Ukrainā, Krimā vai Maskavā, ir vērts atcerēties to, ka brīvību vienmēr var atšķirt pēc tā, kurā pusē ir nostājies skaistums." (Delfi, 07.04.2014)

Tomēr Baltijas ceļa melnbaltās fotogrāfijas, iepretim dramatiski krāsainajiem Maidana kadriem signalizē arī atšķirīgo: ukraiņiem tagad būs jānoiet ceļš, kuru mēs sākām iet jau deviņdesmito gadu sākumā.

Ukraiņi cer, ka 25. maijā ievēlēs prezidentu, kas uzsāks Ukrainas Eiropas ceļu. Dienu iepriekš Latvijā mierīgi noritēs kārtējās Eiropas Parlamenta vēlēšanas.

Maidanā cilvēki bija gatavi mirt par Eiropu, mums tā jau ir dota. Ukrainā būs reģioni, kur doties balsot nozīmē uzņemties risku drošībai un pat dzīvībai. Daudziem Latvijā lielāks vilinājums par došanos balsot būs vēlme doties uz pludmali.

Ar Latvijas astoņām vietām Eiropas Parlamentā mēs nevaram novērst to, ka prognozējami lielāku vietu skaitu nekā iepriekš parlamentā iegūs dažādi labējie un kreisie populisti, kuru mērķis ir šķelt un vājināt Eiropas Savienību. Vāja Eiropas Savienība ir Putina mērķis, tāpēc šīs, šķietami tik atšķirīgās partijas zīmīgā veidā vieno izpratne un arī atbalsts Putina politikai Ukrainā.

Vāja Eiropa Savienība ir vienlīdz bīstama Latvijai un Ukrainai. Tāpēc mēs  varam  parūpēties vismaz par to, lai no Latvijas Eiropā būtu iespējami mazāk Putina līgumnieku  - Saskaņas centra pārstāvju, partijas, kas nepievienojās Saeimas nosodījumam par Krievijas agresiju Ukrainā. Lai Eiropas Parlamentā neiekļūtu Ždanoka, kas ieradās Krimā, lai priecātos par Krimas „referendumu", kas notika zem šauteņu stobriem, un apsveiktu tā falsificētos rezultātus.

Par to var parūpēties, aizejot balsot. Ukrainas vēlēšanas izšķirs tas, vai apgabalos, kur balsošana saistās ar dzīvības briesmām, cilvēkiem būs nodrošināta iespēja balsot. Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu Latvijā izšķirs tas, cik daudz cilvēku saulainā mierā dosies uz pludmali sajūtā, ka gan jau ar Eiropu viss būs kārtībā.