Pagāja tikai viens gads. Groznijā 1994.gada novembra beigās pie prezidenta pils redzēju aptuveni desmit sagūstītus krievu tankistus. Viņi izskatījās nelaimīgi un nožēlojami. Apgalvoja, ka nav zinājuši, kur un kāda iemesla dēļ dodas. Čečenijas pirmais prezidents Džohars Dudajevs par viņiem runāja dusmīgi, lai gan pilnīgi mierīgi. Solīja bargi sodīt, taču tankistiem nekas nenotika. Tajā laikā arī parādījās "nezināmas" piederības lidmašīnas virs Groznijas, kas nometa bumbas. Līdzīgi kā pirms gada gruzīniem atņemtajā Abhāzijā.
Tad Krievijas aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs solīja ieņemt Grozniju ar viena desantnieku bataljona palīdzību un sākās Pirmais Čečenijas karš. Tā sākumā jau drīz kļuva redzams, ka savas valsts – Krievijas Federācijas teritorijā esošā Groznijas pilsēta netiks saudzēta ne vismazākā mērā. Pār to bira krievu aviācijas bumbas, visapkārt mētājās mīnu šķembas - 1995.gada janvāra sākumā tur ikkatras 20 sekundes eksplodēja kārtējais artilērijas šāviņš. Gračovs cieta sakāvi – simtiem jaunu krievu puišu jau bija nogalināti un ievainoti. Krievijas prese tolaik vēl strādāja brīvi un kara propagandistiem nebija viegli pārliecināt par tā vešanas nepieciešamību. Vērā ņemams spēks bija Karavīru māšu komiteja. Pirmais Čečenijas karš nebija populārs lielā daļā Krievijas sabiedrības. Taču pavisam savādāk bija karojošajā separātiski noskaņotajā republikā. Čečenijā savas "prasmes" slīpēja dažādas krievu vienības. Redzēju savām acīm, kā postenī uz ceļa apdzērušies omonieši šāva uz pudelēm, bet pavisam netālu gulēja divi nogalināti čečeni.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!