Cilvēki pirks nevis pašas lētākās (līdz ar to pašas nekvalitatīvākās) preces, kuras ražotas lielajās ārzemju megakompānijās ar zemāko pašizmaksu, bet iegādāsies mūsu, Latvijas vidējā un mazā ražotāja preces. Patērētāji savos maciņos vairs neskaitīs centus un veikalos nekavēsies pie lētā gala pārtikas stendiem, bet tā vietā arvien biežāk izvēlēsies mūsu zemnieku ražojumus un ekoloģiskos produktus, kuri ir kvalitatīvāki un veselībai draudzīgāki, bez e-vielām.
Kā pacelt algas?
Uzņēmēji dzīvo konkurences apstākļos un viņiem, lai uzturētu konkurētspēju, ir grūti kardināli pacelt algas. Vienīgais kā sākt pacelt algas: ir pacelt tās valsts sektorā. Vienlaicīgi sekmējot valsts sektora produktivitāti un nodrošinot kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu. Valstij būtu jāmaina arī iepirkumu konkursu nolikumus - veidojot stratēģiju nevis pēc paša lētākā principa, bet pēc kvalitatīvāka piedāvājuma (piemēram, akceptējot otro vai trešo lētāko konkursa cenu, ko rūpīgi izvērtē eksperti). Kvalitatīvākam produktam būs vajadzīgs kvalitatīvāks darba veicējs, līdz ar to labāk atalgots darbinieks.
Diemžēl nodokļi mūsu valstī gulstas pamatā uz parasto iedzīvotāju pleciem, bet katastrofāli minimāli uz bagātībām, īpašumiem un luksus precēm. Mums, nez kāpēc, lielākie nodokļi ir tieši uz pārtiku...
Pērn publicētie Finanšu Ministrijas dati liecina, ka nodarbināto skaits kopš 2009. gada valsts budžeta iestādēs ir ievērojami samazinājies. Piemēram, 2013. gada janvārī, salīdzinot ar 2008. gadu, valsts budžeta iestādēs nodarbināto skaits kopumā ir samazinājies par 21 tūkstoti darbinieku jeb gandrīz par 27%. Skaidrs, ka kopš trekno gadu beigām valsts iestādēs samazināja algas un kvalificēti speciālisti labprātāk izvēlas darbu meklēt privātajā sektorā, kur darba samaksa ir augstāka. Tieši tāpēc valsts cenšas atrisināt šo problēmu, palielinot algas, tomēr ir viena fundamentāli svarīgi lieta – to nevajag darīt tikai uz tā pamata, ka privātajā sektorā tā ir augstāka.
Uzskatu, ka to vajag darīt pakāpeniski, nevis uzreiz. Tas, kā valstij gāja, kad algu bāze tika veidota uz mākslīgi radīta finanšu spilvena, mēs labi atceramies, kad palūkojamies pāris gadus atpakaļ, gāzi grīdā laikā. Tāpēc šoreiz ir nepieciešama kārtīga, labi strukturēta un pārdomāta sistēma.
Ja valsts sektorā būs kvalificēti un motivēti darbinieki, tas būtiski ļaus samazināt administratīvo slogu, kā rezultātā naudu, kas šobrīd tiek izlietota nevajadzīgi, būtu iespējams novirzīt atalgojumu palielināšanai. Ir ļoti būtiska nianse – algu un produktivitātes celšana valsts sektorā vilktu līdzi arī algu celšanu privātajā sektorā.
Un, jo lielākas iedzīvotājiem būs algas, jo vairāk iekustēsies mūsu pašu patēriņa tautsaimniecība un tajā būs lielāks apgrozījums. Tas stimulēs gan Latvijas ekonomiku, gan tautiešu atgriešanos dzimtenē. Piemēram, Zviedrijā speciāli veido labi algotu vidusslāni, lai uzturētu labu apgrozījumu tautsaimniecībā.
Piekrītu Robertam Zīlem, kurš minēja, ka mums ir slikta nodokļu politika. Kopējais nodokļu slogs mums ir viens no mazākajiem, tomēr slikti ir tas, ka tā, galvenokārt, ir vidusmēra iedzīvotāju rūpala. Uzskatu, ka vēlreiz varam aplūkot Zviedrijas piemēru, kur nodokļu slogs ir pārcelts uz bagātāko iedzīvotāju pleciem (luksus preces, īpašumi, lieli ienākumi utt.), tādā veidā gan tiek nedaudz bremzēta uzņēmēju iniciatīva, tomēr kopējais ieguvums valstij ir lielāks.
Pirmie aizmetņi šādai iniciatīvai ir iegūti, tomēr jau vairākus gadus tiek muļļāta progresīvā centralizētā valsts uzņēmumu pārvaldības modeļa ieviešana, kuras mērķis ir valsts pārvaldē radīt profesionālus, motivētus un godīgus darbiniekus. Šāda sistēma balstās uz vienotiem personālvadības procesiem un svarīgi, lai tiktu ieviesta darbinieku atlase, viņu novērtēšanas, attīstības un motivējošas darba samaksas sistēma, kas veicinātu visu valsts iestādēs nodarbināto cilvēku profesionalitāti, tostarp neatkarīgi no viņu ieņemtā amata statusa.
Kā jums šķiet, cik daudz varam sagaidīt no darbinieka (valsts iestādē), kurš labi zina, ka neskatoties uz to, kāds būs viņa darba rezultāts, algu pilnā apjomā un noteiktajā termiņā saņems šā vai tā? Tā ir būtiskākā atšķirība, ja salīdzinām valsts sektoru ar privāto sektoru. Uzņēmēji saviem darbiniekiem veido progresīvu un motivējošu algu sistēmu, kas nodrošina lielāku uzņēmuma produktivitāti. Savukārt tas palielina darbinieka motivāciju kopā ar uzņēmumu sasniegt nospraustos mērķus. Vai nebūtu laiks to ieviest arī valsts sektorā?
Kamēr tas nav izdarīts, bezjēdzīgi ir runāt par valsts pārvaldes darbības efektivitātes palielināšanu sabiedrības interesēs, kamēr nav radīts finanšu instruments jeb mehānisms, kas tieši ieinteresētu katru valsts pārvaldes darbinieku strādāt labāk. Pirmkārt, efektīvi izmantot savu darba laiku un pielikt maksimālus pūliņus jeb enerģiju savas tiešās kompetences ietvaros, lai veicinātu tautsaimniecības biznesa attīstību un pelnītspēju.
Proti, uzņēmēji joprojām ir spiesti veltīt savu enerģiju ne tikai savstarpējā konkurences cīņā, bet bieži vien ari darīt tos darbus, kas būtu jāveic valsts pārvaldei. Šā iemesla dēļ uzņēmēji var mazāk veltīt laika tiešajam biznesam, tādā veidā nopelnot vairāk naudas, no kuras var paaugstināt algas saviem darbiniekiem. Tāpat nav godīgi pārmest privātajam biznesam, ka viņi nemaksā adekvātas algas saviem darbiniekiem, ja viņiem patiesībā nav no kā to maksāt.
Manis pieminētais finanšu instruments valsts pārvaldē būtu pavisam vienkāršs – noteikt nosacītu nemainīgu minimālā atalgojuma apmēru katram valsts pārvaldes darbiniekiem, kā arī noteikt otru atalgojuma daļu, kas ir mainīga un atkarīga no konkrētu kritēriju sasniegšanas un/vai pārsniegšanas. Tas būtu līdzīgi, kā noteikts daudziem privātajos uzņēmumos strādājošajiem un ir īpaši efektīvs materiālās stimulēšanas instruments.
Darbinieks apzinās, ka viņa kopējais atalgojums ir lielā mērā atkarīgs no viņa paša ieguldītā darba apjoma. Vienlaikus noteiktais minimālā atalgojuma apmērs rada darbiniekam sava veida drošības sajūtu, ka gadījumā, ja mainīgā atalgojuma daļas kritērijus neizdodas izpildīt, viņš jebkurā gadījumā saņems garantētu atalgojuma apjomu.
Apsvēršanas vērta būtu arī īpaša koeficienta izveide. Atalgojuma noteikšanas kritēriji vai nosacījumi var mainīties atkarībā no kopējiem tautsaimniecības rādītajiem – iespējams, par kritērijiem var izmantot konkrētus CSP makroekonomiskos rādītājus. Piemēram, valsts IKP, eksporta, mazumtirdzniecības apgrozījuma un citus rādītājus konkrētā ceturkšņa rādītāju pielāgošanu atalgojuma noteikšanas kritērijiem.
Savā ziņā līdzīga sistēma darbojas jau šobrīd, taču tā pēc būtības ir kropla, jo valsts pārvaldes atalgojuma apjoms mēdz mainīties pie noteiktiem makroekonomisko datu izmaiņām, taču katram valsts pārvaldes darbiniekam individuāli šos kritērijus nepiemēro, bet visai valsts pārvaldei kopumā, aprēķinot kopējā atalgojuma apjoma izmaiņas. Viennozīmīgi šāda atalgojuma aprēķināšanas sistēma būtu piemērojama ne tikai valsts pārvaldes darbiniekiem un ierēdņiem, bet arī parlamenta un valdības locekļiem, jo tad atkristu dažu labu ministru sūkstīšanās par zemo atalgojumu, jo viņu iespēja nopelnīt labu algu būs pašu rokās.
Esmu pārliecināts, ka šāda sistēma būtiski uzlabotu gan parlamenta, gan Ministru kabineta sastāvu, vadoties no profesionalitātes viedokļa, jo tad šajos amatos, visticamāk, vairs neiekļūtu cilvēki pēc nejaušības principa, tostarp – draugu būšanas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!