Lato Lapsa: Krusttēva dzīve un nāve  (1033)

Viņš bija tieši tāds, kādi mafijas krusttēvi mēdz būt - stipra personība. Jo šādi tādi pelēcīgi, neizteiksmīgi švaļi jau līdz šai pakāpei netiek.

Vieniem viņš bija labs un palīdzīgs - gan savai ģimenei šaurākā un plašākā nozīmē, gan tiem, kas nāca lūgt palīdzību, tiešā vai pārnestā formā skūpstīja roku un solījās mūžīgu pateicību.

Otriem viņš bija slikts un noziedzīgs - kaut, šķiet, ne tikai pats nevienu mūžā nebija nogalinājis, bet pat ne šādu pavēli atdevis. Bet tas, ka to cilvēku asarās, kam nodarījis pāri, noslīktu neskaitāmas reizes - tā jau tikai tāda poētiska metafora.

Krusttēvs dzīvē bija stingrs un ciets pret citiem - bet arī pats pret sevi. Roka pret citiem, lieliem un maziem, viņam nekad nedrebēja - bet, kad vajadzēja, nenodrebēja arī pašam pret sevi.

Kā jau tas, teiksim, Itālijā, pienākas, mafijas krusttēva ietekme pletās tālu pāri klasiskās noziedzīgās pasaules robežām.

Viņš aktīvi piedalījās likumdošanas izstrādāšanā, cita starpā nokārtojot sev barotavu uz vismaz nākamajiem desmit gadiem. Visādi sīkmaņi un nenozīmīgi večuki viņu nolādēja, bet kaķa lāsti jau debesīs nekāpj. Laikam.

Viņš iebīdīja amatā Itālijas visu laiku zaglīgāko, nekrietnāko un kampīgāko valdības vadītāju, un abi nekautrējās viens otru saukt par draugiem. Tā tur tai Itālijā ir pieņemts.

Itālijas valstij naudas bija tik daudz, ka krusttēvam bija pagrūti nepiedalīties tās sadalīšanā. Sākumā - pa sīkumiem, te viens liru čemodāns, ne otrs, bet kārdinājums bija pārāk liels - Itālijas valstij naudas tiešām bija pārāk daudz. Ja izdalītu uz visiem itāliešu pensionāriem, vienalga nepietiktu, bet dažiem atsevišķi ņemtiem itāliešiem - tiem gan.

Tiem laikiem milzīgajā afērā krusttēvs gandrīz iekrita, taču roka roku mazgāja, un mēs jau zinām, ka tā Itālija ir mafijas cauraugusi visos līmeņos: trīs miljoni vietējo naudiņu no valsts kabatas tā arī pazuda, bet lietu izbeidza noilguma dēļ. Pats krusttēvs vēl tika pie Itālijas augstākā apbalvojuma.

Taču arī viszaglīgākie premjeri aiziet, bet mafijas krusttēviem jāturpina dzīvot. Krusttēvs to labi apzinājās, un gadu gaitā viņam izdevās uzbūvēt tik lielisku tīmekli Itālijas tiesu sistēmā, ka pat Augstākās tiesas senatori viņam ēda no rokas.

Divtūkstošo gadu otrajā pusē gan parādījās ļaudis, kas no krusttēva nez kāpēc nebaidījās un ne tikai bija ierakstījuši viņa sarunas ar tiesnešiem un citiem varas pārstāvjiem, bet arī nepakautrējās tās publiskot.

Bet jau atkal izrādījās, ka Itālijas valsts ir mafijas cauraugusi visos līmeņos: korumpētie tiesneši un pārējie visi kā viens izspruka sveikā, lielā mērā pateicoties krusttēvam, kurš darbos apliecināja, ka omertas - klusēšanas pienākumu viņš svēti ievēro.

Kā tas krusttēviem mēdz gadīties, uz mūža otro pusi viņš sāka sajust, ka kaut kas dzīvē nav bijis kārtībā, un sāka viņam gribēties tai pašai Itālijai un itāliešiem, kam viņš sava mūža laikā bija nodarījis neizmērojamu kaitējumu, izdarīt kaut ko labu.

Vēl arī - kaut kā Dieva priekšā izkalpoties vai vismaz attaisnoties. Un tad vēl - atstāt par sevi labāku piemiņu ne tikai savas mafiozās sistēmas tiesnešu, politiķu un ministru publiskos izteikumos vien.

Par tiem krusttēvs nešaubījās - viņš zināja, ka, kā jau tas Itālijā pieņemts, aiz viņa zārka ies milzīgs vietējā sabiedrībā augstas vietas ieņemošu kungu un dāmu bars, bet mersedesi ripos kilometriem garā kolonnā.

Viņš zināja, ka pat Itālijas tieslietu ministre publiski paziņos, ka viņš esot bijis viens iedvesmojošs cilvēks, kura mūžs līdzinās patriotiskai un savas dzimtenes patiesu mīlestību apliecinošai dziesmai.

Bet viņam gribējās ko vairāk - viņam gribējās būt atzītam rakstniekam, filozofam, domātājam, Itālijas patriotam, labdarim, mecenātam.
Spējas viņam bija, ietekme viņam bija, un par naudu kopā ar ietekmi mafiozajā Itālijā var nopirkt gandrīz visu.

Līdz ar to arī šis plāns izdevās - kā mēs zinām, itāliešu pūlim jau no senseniem laikiem ir vajadzējis tikai kādu, kas viņiem pamet gabalu maizes un izpriecas, lai suminātu pametēju.

Tā nu no šīs pasaules viņš aizgāja, gan paša ģimenes, gan lielās mafiozās "ģimenes" ja ne apraudāts, tad vismaz skaistiem vārdiem sumināts - lielā mērā arī tādēļ, ka pratās un viņsaulē aizgāja, nevienu no savējiem tā arī nenododot un neatklājot.

Itālijas tieslietu ministre ne tikai atskaņoja visu iepriekš minēto, bet paslavēja pat krusttēva pārliecinošo un apbrīnas vērto darbu Itālijas tiesu sistēmas pārvēršanā par savu kabatas spēļmantiņu.

Viņa kādreiz no rokas barotais Itālijas Augstākās tiesas senators publiski jūsmoja par "labāko civiltiesību praktiķi un teorētiķi". Savu pienākumu izpildīja pat Itālijas parlamenta priekšsēdētāja. Un par maizi un izklaidēm pateicīgais itāliešu pūlis auroja līdzi.

Tikai viens kas palicis neskaidrs: vai krusttēvam, sāpīgi un ilgi jūtot nāves tuvošanos, izdevās atpirkties pašam savas sirdsapziņas priekšā? Jo tāda tomēr ir katram cilvēkam, lai cik ilgi arī klusētu.

Vai viņam pēdējos gados acu priekšā aizvien biežāk nerēgojās visi tie tūkstoši tūkstošu "mazo cilvēku", kas tieši viņa dēļ pazaudēja savus mājokļus?

Un tie, kuru pensijas netika palielinātas arī to miljonu dēļ, ko viņš savā nerimstošajā alkatībā nozaga un draudzīgi sadalīja ar savu draugu - Itālijas visu laiku zaglīgāko un nekrietnāko premjeru?

Un tie, kurus viņš ar savu piebaroto tiesnešu un prokuroru palīdzību nolika pie vietas sarunātās tiesas prāvās? Tie, kuri zaudēja ticību ne tikai Itālijas tiesu varai, bet arī visai Itālijas valstij?

Vai viņam izdevās pašam sevi pārliecināt, ka ar savām patriotiskajām uzrunām un intervijām viņš šo vainu ir izpircis? Ka ne viņa un tādu kā viņš dēļ dzimtajā Sicīlijā cilvēku palicis par trešdaļu mazāk?

Vai arī tieši otrādi - vainas apziņa kopā ar sāpēm, kas, kā daudzi uzskata, arī esot Dieva sods, tumšākajā nakts stundā pēkšņi uzbruka tik neizturami, ka lode sāka šķist pieņemamākā izeja?

Mēs to, protams, neuzzināsim.

Taču viens gan ir skaidrs: lai cik krāšņi saules staros nezaigotu kapu sētmales marmora memoriāls un pavadītāju mersedesi, lai cik skaļas slavas dziesmas aizgājušajam krusttēvam nedziedātu pateicīgie mafijas krustbērni, pasaulē samaksa nāk gan par labiem, gan par sliktiem darbiem. Nāk un atnāk.