Ivars Zariņš: Elektrības šizofrēnija, izmisums vai cinisks aprēķins?  (29)

Arī šobrīd, ja mēs palūkojamies, kāds tad ir šis valdības piedāvātais kompensācijas mehānisms, tad diemžēl to nekādi nevar nosaukt par pārdomātu, sociāli atbildīgu un situācijai atbilstošu.
Pirmkārt, šis atbalsta mehānisms paredz sniegt atbalstu tikai tām mājsaimniecībām, kurām ir noslēgti tiešie līgumi ar elektroenerģijas tirgotāju.

Tas neparedz iespēju to saņemt tiem, kuriem šis atbalsts pienāktos, bet nav tiešo līgumu ar elektrības tirgotāju – piemēram, ja dzīvoklis tiek īrēts, vai norēķins tiek veikts ar apsaimniekotāja starpniecību. Tas nozīmē, ka būs cilvēki, kuriem tik tiešām šo palīdzību vajadzēs, bet viņi nevarēs to saņemt. Tāpat šis atbalsta mehānisms paredz visām mājsaimniecībām vienu un to pašu atbalsta apjomu neatkarīgi no reālās nepieciešamības un tā, cik mājsaimniecībā ir atbalstāmo personu – vienalga, vai tā būs viena vai daudzbērnu ģimene, atbalsta apjoms – 5 eiro mēnesī.

Šādu risinājumu nekādi nevar uzskatīt par adekvātu, sociāli atbildīgu un ekonomiski pamatotu vēl jo vairāk tāpēc, ka valdības piedāvātais kompensāciju apjoms salīdzinot ar budžeta ieņēmumiem, ko valsts saņems, iestumjot mājsaimniecības elektroenerģijas tirgū, ir paredzēts daudzkārt mazāks - ieņēmumi būs mērāmi vairākos desmitos miljonu eiro, savukārt kompensācijas apmērs gada griezumā būs apmēram 5,1 miljons eiro. Papildus ienākumi valsts budžetā no PVN vien, ko nomaksās mājsaimniecības, dos vairāk nekā 10 miljonus eiro, un tas jau būs divreiz vairāk, nekā valdība ir paredzējusi kompensācijām.

Līdz ar to rodas pamatots jautājums: kādi ir patiesie valdības mērķi, ja tā vispār sajēdz, ko dara, un vai tiešām šādu tirgus liberalizāciju varam uzskatīt par pārdomātu un sociāli atbildīgu?
Palūkosimies, kā valdība piedāvā īstenot šo kompensācijas mehānismu, proti, nevis, izmantojot valsts struktūras, kas paredzētas sociālā atbalsta sniegšanai, bet uzliekot to īstenot elektroenerģijas tirgotājiem. Kādēļ komersanti ir izvēlēti kā "malējie" šajā shēmā?

Pašvaldības principiāli atteicās uzņemties šī atbalsta administrēšanu, pamatoti uzskatot valdību par neuzticamu partneri, kurš atkal var neizpildīt savus solījumus, kā jau to reiz izdarīja ar GMI (garantēto minimālo ienākumu) izmaksām. Līdz ar to komersantiem būs jākreditē elektrības lietotājus paredzētā atbalsta apjomā, nesaņemot šo summu par saviem pakalpojumiem, bet pēc tam jāgaida, kad valsts to atmaksās, turklāt jāuzņemas papildus slogs – veidot atbilstošu datubāzi, to administrēt un pielāgot valsts informācijas sistēmām.

Tie ir ne tikai papildu izdevumi, bet arī nozīmīgs apgrūtinājums jaunu elektrības tirgotāju ienākšanai mājsaimniecības tirgū, kropļojot konkurenci. Situācija būs izdevīga tikai lielam uzņēmumam ar naudas rezervēm – tāds ir jau esošais elektroenerģijas tirgotājs – "Latvenergo", savukārt pārējiem tas būs ievērojams apgrūtinājums, turklāt uzturēt un administrēt šādu sistēmu tirgotājam nāksies uz savu esošo klientu rēķina. Tādējādi esošais monopolists Latvenergo ir nesalīdzināmi izdevīgākā situācijā, nekā jebkurš jaunpienācējs.

Ņemot vērā visu izklāstīto, valdības darbošanās ap elektrības tirgus virināšanu izskatās arvien šizofrēniskāka – no vienas puses mājsaimniecības tiek stumtas iekšā tirgū, bet no otras puses tiek darīts tā, lai liegtu iespēju tām baudīt tirgus liberalizācijas augļus, jo vienkārši nebūs tirgotāju, kas būtu motivēti ienākt tirgū. Bet varbūt valdībai tas nemaz nerūp - galvenais ir liberalizēt un iegūt no tā budžetā pēc iespējas vairāk naudas?

Nav jābrīnās, ja uzreiz pēc vēlēšanām Latvenergo tiks ieteikts paaugstināt savu tarifu mājsaimniecībām, jo patiesībā savulaik lielā steigā koalīcijas sagatavotie likumprojekta grozījumi par tarifu iesaldēšanu ir vai nu apzināts brāķis vai bezatbildīga nolaidība - tie nemaz neparedz tarifu iesaldēšanu, un tarifi var tikt paaugstināti jebkurā brīdī!

Tas viss uzskatāmi parāda, ka valdība nav spējīga atbildīgi, sistemātiski un sabiedrības interesēm atbilstoši risināt arī šo jautājumu, un atliek vienīgi cerēt, ka šoreiz Saeimai tiks dots pietiekoši daudz laika, lai izlabotu kārtējo valdības sastrādāto brāķi, vai arī, lai izstrādātu citu kompensācijas mehānismu.