Edgars Jaunups: Ministru prezidentam jābūt līderim, nevis stabilitātes garantam  (102)

Politiskā sistēma ir vērsta pret reformu īstenošanu

"Latvijas attīstībai" ir liberāla partija, kas iestājas par konkurenci kā attīstības stūrakmeni, bet ar būtisku iebildi - tam nevajadzētu attiekties uz valdības darbu. Valdībai ir jāstrādā kā vienotai komandai, izvirzot kopīgus un savstarpēji saistītus mērķus, kas ir tendēti uz valsts attīstību. Tik vienkārši. Diemžēl notiek tieši pretējais - nemitīga muļļāšanās uz vietas, savstarpēja tirgošanās un kašķa meklēšana. Tā vietā, lai beidzot tiktu reformēta veselības aprūpe, un cilvēkiem ar 40 grādu temperatūru nevajadzētu trīs stundas sēdēt uzņemšanas nodaļas rindā, mēs kaislīgi diskutējam par Satversmes preambulu. Eiroparlamenta reģionālās tūres laikā apmeklējām daudzas Latvijas slimnīcas, kurās, Einaram Repšem stāstot ārstiem par mūsu piedāvāto veselības aprūpes sistēmas modeli, parasti saņēmām atbildi: "Tas izklausās ļoti labi, bet neticu, ka to varēs īstenot!". Problēma ir tā, ka pati politiskā sistēma ir vērsta pret pārmaiņām un attīstību. Stiprinot Ministru prezidenta un Valsts prezidenta institūcijas un deleģējot šo amatu ieņēmējiem lielāku atbildību, to ir iespējams mainīt.

Valdībai ir jāstrādā kā vienotai komandai

Formāli arī šobrīd Ministru prezidents veido valdību, aicinot darbā sevis izvēlētus ministrus. Faktiski šos ministrus deleģē koalīcijas partneri, ko jau kā vienotu valdību apstiprina Saeima. Vēsturiski ļoti reti ir bijuši gadījumi, kad premjers ir noraidījis kādu no koalīcijas partneru piedāvātajiem ministriem. Līdz ar to par ministra darbu it kā ir atbildīgs gan premjers, gan partija, kura viņu deleģējusi, bet reāli atbildīgs nav neviens. Taču neapmierinoša ministra atbrīvošana no amata ir komplicēts process, kas var draudēt ar valdības krīzi. Mūsu piedāvājums ir dot tiesības Saeimai apstiprināt darbā Ministru prezidentu ar viņa piedāvātu programmu, bet tālāk ministrus aicināt darbā jau ievēlētajam premjeram, saskaņojot savu lēmumu ar Valsts prezidentu, kuram ir veto tiesības noraidīt kādu no kandidātiem. Tas nozīmē, ka ministri nav atbildīgi parlamenta, bet Ministru prezidenta priekšā, kurš pats ir aicinājis viņus darbā savā komandā konkrētas programmas īstenošanai, paturot tiesības ministru viegli atbrīvot no amata, ja tas ir nepieciešams. Gadījumi, kad premjers atsevišķus ministrus saskaņo ar prezidentu, Latvijas politikā ir jau bijuši - piemēram, ar Vairu Vīķi Freibergu tika saskaņots ārlietu un aizsardzības ministrs, bet ar Valdi Zatleru - veselības ministrs. Saeimai, izvirzot Ministru prezidenta kandidatūru, tas liktu rūpīgāk un atbildīgāk pārdomāt izvēli, turpretim gadījumā, ja Saeima strādā nekonstruktīvi un apzināti liek šķēršļus būtisku lēmumu pieņemšanai, premjers var rosināt ārkārtas vēlēšanas. Pētot citu valstu konstitucionālās iekārtas, konstatējām, ka politiskā sistēma, kad kādai no amatpersonām ir tiesības sasaukt ārkārtas vēlēšanas, pastāv lielākajā daļā no demokrātiskajām zemēm. Turpretim Saeima joprojām saglabā tiesības premjeru atlaist.

Starp ministriem jābūt kvalitatīvām debatēm

Otra šī brīža politiskās sistēmas uzlabojoša reforma, koncentrējot valdības darbu uz ilgtermiņa rezultātu, būtu tās darba pārorientēšana no normatīvo aktu akceptēšanas mašīnas uz politiska mēroga mērķu definētāju. Pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gadā Latvijai bija ilgtermiņa mērķi - iestāties NATO un ES - , pie kuru sasniegšanas tika strādāts, neatkarīgi no valdību maiņas. Somija savu attīstības veiksmes stāstu piedzīvoja, pateicoties tam, ka spēja definēt valsts ilgtermiņa stratēģiju dažādās nozarēs, pie kuras, stājoties amatā, darbu turpināja ikviens ministrs. Latvijai šādas reālas ilgtermiņa stratēģijas nav. Tāpēc uzskatām, ka starp ministriem jābūt kvalitatīvām debatēm par valsts nākotnes politiku, un tikai pēc tam pie darba, izstrādājot attiecīgus normatīvos aktus, jāķeras ierēdņiem. Diemžēl šobrīd notiek otrādi, aktu tapšanu iniciējot ierēdniecībai un tad to kā jau gatavu rezultātu, bieži vien paralēli skatot līdzīga satura dokumentus, prezentējot ministriem. Ministru kabinetā ir jābūt diskusijām par politiskiem mērķiem, bet ierēdniecības darbam jānorit pārdomāti un koncentrēti, nevis bieži vien darbību tikai imitējot.

Ņemot vērā, ka politiskais process pēc būtības ir tendēts uz cīņu par varu un tā rezultātā lielāka vai mazāka mēroga destrukciju, būtu jādara viss, lai pašu lēmumu pieņemšanas procesu orientētu uz mērķtiecīgu un visiem skaidra rezultāta sasniegšanu. Tikai tā mēs varēsim sākt runāt par ekonomisko izrāvienu un dažādās jomās kļūt par piemēru citām valstīm.