Antons Mozaļevskis: Atklātā vēstule arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam par tikumību un aplamām vērtībām  (399)

Varbūt tāpēc, ka kādreiz arī pats biju saistīts ar Romas Katoļu baznīcu, varbūt tāpēc, ka pašreiz dzīvoju lielākoties katoļticīgo zemē – Spānijā, kurā, starp citu, ja publiski kaut kur parādītos līdzīga satura "vēstule", esmu gandrīz pārliecināts, – saniknotā tauta izietu ielās tajā pašā vakarā, arī ticīgie.

Varbūt tāpēc, ka ticību un cerību uz to, ka katoļu baznīca ir atkal spējīga uz pozitīvām pārmaiņām, ir iedrošinājis jaunais pāvests Francisks, kurš, kā Jūs noteikti zināt, krasi atšķiras no sava priekšteča tieši ar savu atvērtību uz dialogu un ar savu pazemību. Francisks, kaut arī jorpojām publiski neatbalsta viendzimuma savienības, tomēr atturas arī no nosodošiem paziņojumiem, kas jau ir liels solis. Starp ticīgajiem (un ne tikai) viņš ir kļuvis daudz populārāks par konservatīvo dogmatiķi Benediktu. Līdzīgi arī Jūs līdz šim (vismaz uz mani) atstājāt ļoti pozitīvu iespaidu kā progresīvs un reizē ļoti cilvēcisks un līdzjūtīgs garīdznieks.

Savu vēstījumu (pieņemsim, ka Jūs esat ar tā saturu vismaz labi iepazinies) Jūs pamatojat ar rūpēm par bērniem un mūsu tautas nākotni. Lieliski! Šajā ziņā mūsu mērķi un motivācija 100% sakrīt, - ārsti un citi speciālisti atzīst, ka veselības, ieskaitot seksuālās un reproduktīvās jauniešu veselības jomā mūsu valstī tiek darīts joprojām nepiedodami par maz, aktuāla ir arī dažādu atkarību problēma (es gan neesmu manījis, ka tās kāds īpaši reklamētu, tieši otrādi - sabiedrības veselības speciālisti Latvijā kopā ar ierēdņiem, kuri ir atbildīgi par attiecīgajiem jautājumiem, pēdējos gados ir diezgan daudz panākuši alkoholisma un citu atkarību ierobežošanas jomā).

Šķiet, ka par maz tiek darīts arī pret bērniem vērstās seksuālās vardarbības novēršanas nolūkā. Nepietiekami tiek informēti vecāki, sabiedrība kopumā un paši bērni par riskiem un par to, kā tos var novērst. Te, atkal, priecē un ievieš cerību pāvesta Franciska stingra apņemšanās cīnīties ar varmākām, kuri diemžēl sastopami arī starp garīdzniekiem. Vienā no intervijām viņš (gan neoficiāli) ir minējis, ka ap 2% katoļu priesteru varētu būt vainīgi bērnu seksuālā izmantošanā. Cik tādi varētu būt Latvijā? Ļoti gribas cerēt, ka tādu nav.

Tālāk, lasot Jūsu un Jūsu kolēģu piedāvātos risinājumus un ieteikumus, nācas secināt, ka šī vēstule ne tikai satur vairākus nezināmas izcelsmes antizinātniskus apgalvojumus, bet no sabierības veselības viedokļa var tikt uzskatīta par kaitniecības mēģinājumu! 

Tajā tiek nepamatoti kritizēta dzimumizglītība, kuras rezultātā Latvijā stabili samazinās gan nevēlamo grūtniecību (un līdz ar to - abortu) skaits un saslimstība ar seksuāli-transmisīvajām infekcijām, nav saprotams, no kurienes tiek "izfantazēts" par kaut kādu "gendera teoriju", kuras ietvaros it kā "tiek eksperimentēts ar bērnu identitāti", un tiek nepatiesi apgalvots, ka bērniem tiek mācīts "drošs sekss un tiesības uz abortu, neinformējot viņus par atbildību un riskiem, kas nāk līdzi". Visbeidzot, rodas iespaids, ka galvenais, kas rūp kristīgajām baznīcām ir mistiskā "homoseksuālisma propaganda", vārdu savienojums, kurš pats par sevi ir absurds. 

Nevienā zinātniskā pētījumā nav pierādīts, ka ar jebkādas "propagandas" palīdzību ir iespējams mainīt cilvēka, arī bērna, seksuālo orientāciju. Visas starptautiskās profesionālās organizācijas ir atzinušas, ka homoseksualitāte ir visās sabiedrībās novērojams normālās cilvēka seksuālās orientācijas variants (kaut arī daudz retāk sastopams), kurš pats par sevi nepadara cilvēku par mazāk vērtīgu vai slimāku. Atšķiras tikai konkrētās sabiedrības attieksme pret šiem cilvēkiem. Ir zemes, kur šos cilvēkus ienīst un nogalina, bet ir tādas, kuras pieņem un ciena tāpat kā visus pārējos. 

Es saprotu, ka Latvijā dažiem tas joprojām skan šokējoši, bet arī viendzimuma ģimenes ar bērniem nav nekāds "netikumības fenomens", bet lielā daļā civilizēto valstu normāla parādība, kura saņem tādu pašu valsts atbalstu, kā tā saucamās tradicionālās ģimenes. Bērnu, kas aug šajās ģimenēs (un attīstās ne cik ne sliktāk kā tie, kas auguši citās, kā pierāda vairāki jauni pētījumi), interesēs ir tieši šo ģimeņu steidzama juridiska regulācija, sauciet to par laulībām vai partnerattiecību reģistrācijām, tas būtību nemaina. Vai Latvijas kristīgajām baznīcām nerūp šo bērnu labklājība?

Visbeidzot, zinātniski ir pierādīts, ka neiecietīga attieksme un diskriminācija pret mazākuma grupām, ieskaitot homoseksuālos jauniešus, veicina daudz sliktākus gan fiziskās, gan garīgās veselības rādītājus. Homoseksuāli jaunieši, tāpat kā visi citi, kas atšķiras no vairākuma, visbiežāk cieš no vienaudžu pazemošanas un vardarbības, viņiem ir līdz 10 reizēm lielāks pašnāvības risks. Populistiska retorika par "propagandu" liek aizdomāties par iespējamām paralēlēm ar Krieviju, kurā pirms gada tika pieņemts bēdīgi slavenais "homoseksuālisma propagandas" likums. Es ļoti ceru, ka tā tas nav, jo jau gada laikā Krievijā ir palielinājies naida noziegumu skaits, kurus cilvēktiesību aizstāvji un speciālisti saista tieši ar šo likuma ieviešanu. Vai Jūs esat drošs, ka šo vēstuli nevar vērtēt kā klaju naida kurināšanu un aicinājumu uz diskrimināciju?

Jūs kā cilvēks, kurš studējis teoloģiju, apgalvojat, ka "attiecības viena dzimuma personu starpā ir liels grēks". Es neticu, ka Jums nav zināms, ka dažu atsevišķu Bībeles pantu, kuros it kā ir minētas šādas attiecības, interpretācija par homoseksualitāti nav tik viennozīmīga, un to, ka, ja cilvēks lasa Svētos Rakstus ar nesaindētu prātu, nevienā vietā Bībelē viņš neatradīs neko par to, ka būt pašam par sevi un mīlēt otru cilvēku ir grēks. 

Tāpat Jums perfekti ir zināms, ka pagājušos gadsimtos, balstoties uz tajā brīdī varai izdevīgām aplamām Rakstu interpretācijām, baznīca ir attaisnojusi gan verdzību, gan sieviešu apspiešanu. 

Jums noteikti ir zināms, ka baznīcai ir gadījies kļūdīties un vēlāk atzīt savas kļūdas. Es varu saderēt, ka nepaies daudz gadu, kad arī Vatikāns izteiks dziļu nožēlu par gadsimtiem ilgušo neheteroseksuālo cilvēku slepkavībām, spīdzināšanu un demonizēšanu. Varbūt ne visiem ir zināms, ka pāvests Jānis Pāvils II bija publiski atvainojies ļoti daudzām cilvēku grupām, kuras ir cietušas no katoļu baznīcas rokām, ieskaitot ebrejus, sievietes, Amerikas kontinenta pamatiedzīvotājus un daudzus citus.

Man rodas jautājums, vai šīs vēstules parādīšanās ir saistāma ar kādu politisku procesu, par ko varētu liecināt tas, ka pastiprinātas rūpes par tikumību (diezgan ierobežotā izpratnē) parasti Latvijā ir vērojamas pirms vēlēšanām? Es domāju, ja šis ir domāts šāds taktisks solis, - tas ir visai tuvredzīgs un kļūdains. Īpaši tagad, kad pasaule polarizējas. Neiecietība un populisms pieaug tādās totalitārās valstīs kā Uganda, Nigērija un Krievija. Savukārt tur, kur tiek cienīts katrs cilvēks, cilvēku dalīšana pareizajos un nepareizajos arvien vairāk kļūst par domāšanas veidu, no kura būtu jākaunas.

Mūsdienās, kad ir tik viegli pieejama un pārbaudāma plaša apjoma informācija, izvēle palikt par tumsoni un ticēt meliem vairs nav tik vienkārši attaisnojama. Manas paaudzes un jaunāko paaudžu cilvēkiem vairs nebūs vajadzīga baznīca, kurā valda dogmas, nosodoša attieksme un noslēgšanās no reālās pasaules. Tāpat, nebūs vajadzīga baznīca, kas cenšas manipulēt ar cilvēkiem, izmantojot viņu bailes no nezināmā vai atšķirīgā. Toties cilvēkiem varētu būt vajadzīga baznīca, kura ir iekļaujoša, kur garīdznieki spēj ar savu piemēru parādīt, ko nozīmē Kristus mīlestība. Un kurai patiešām rūp visu cilēku, arī jauniešu, veselība un labklājība.

Sabiedrības tikumība veidojas no savstarpējas cieņas, līdzjūtības un izglītotības, nevis no tādu vērtību sludināšanas, kas sāpina un pazemo šīs sabiedrības mazāk aizsārgātos locekļus. Esmu pārliecināts, ka arī Jūs to zināt.