Šobrīd Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielākā problēma ir nesamērīgi lielie līdzmaksājumi, pacientu iemaksas, maksas pakalpojumi un nauda, kas jātērē zāļu iegādei. Realitātē medicīna un veselības aprūpe patērē tikpat cik Igaunijā un Lietuvā, t.i. 6 - 7%, bet puse no šīs summas nav solidārs maksājums, bet gan maksājums no pacienta kabatas. Lielo līdzmaksājumu un pacientu iemaksu dēļ mūsu valstī pacientu aprūpe tiek diferencēta pēc klasiskajām nevienlīdzības pazīmēm: veselais saņem labāku palīdzību nekā slimais, jaunais - labāku nekā cilvēks cienījamā vecumā, bagātais - labāku nekā nabagais un rīdzinieks - labāku nekā laucinieks. Jo demokrātiskāka valsts, jo atšķirības mazākas. Jo nevienlīdzīgā valstī dzīvojam, jo šīs atšķirības lielākas. Vismaz 14% Latvijas iedzīvotāju nevar saņemt veselības aprūpes pakalpojumu tikai tādēļ, ka par to nevar samaksāt. Līdz ar to mums ir ielaistas slimības un novēlota ārstēšana.
Jauns, spēkpilns politiķis nekad nesapratīs pacientu, nekad nesapratīs veselības aprūpes būtisko aksiomu - pacientu ārstē ārsts un medicīnas māsa, nevis izkrāsotas telpas, kompjūtertomogrāfs vai e - veselība. Politiķis pērk neatliekamās palīdzības mašīnu ar iemontētām ārējām un iekšējām videokamerām, displejiem, īpašajiem riteņu savērsumiem un alkometriem katrā mašīnā, nevis maksā lielāku algu šīs neatliekamās palīdzības brigādes ārstam, ārsta palīgam un šoferim.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!