Lato Lapsa: Ne jau par hercogieni Āboltiņu un dzimtcilvēkiem runa  (359)

Tas, protams, tā izskatās, ka runa saistībā ar šo notikumu ir tikai un vienīgi par to, ka, kā šo stāstiņu vakar sava atstāstījuma virsrakstā koncentrēja DELFI, "Autobraucējus satrauc Āboltiņas un apsargu pārvietošanās pārgalvīgā ātrumā, ziņo laikraksts". Tādi, lūk, nabaga autobraucēji.

Un, protams, acīm pārskrienot lasītāju komentāru simtiem (jo tēma, protams, fifīga), tāpat arī izskatās, ka, kā jau ierasts, ir akurāt divas cilvēku šķiras - protams, neskaitot attiecīgās partijas naudiņu pa roku galam atstrādājošos vaukšķus, kuru rokraksts - bet drīzāk jau kājraksts - pēdējos pāris mēnešos atpazīstams jau pa gabalu.

Ir vieni, kuri domā, ka likumam visiem jābūt vienam, jo citādi tāda Mazkrievija vien mums te sanāks, un ir otri, kuri, kā jau pienākas bijušo dzimtcilvēku pēctečiem, sameklē dažādus aizkustinošus argumentus, lai citiem un paši sev izskaidrotu, kāpēc nav nekas slikts, ja barons pievāc viņu labākos ābolus, treknāko aitu, meitas nevainību utt., un vispār - "labāk paskatieties, kā Putins pa Maskavu brauc".

Nekā tamlīdzīga. Tas tikai tā izskatās. Viss ir daudz nopietnāk un daudz sliktāk. Patiesībā šis stāsts ļoti uzskatāmi parāda, par ko ir pārvērtusies Latvijas valsts vara un valsts iekārta - aiz ieraduma vēl dēvēta par tiesisku un demokrātisku.

Ne tas ir tik traki, ka viena pašiedomāta "iz grjazi v kņazi" hercogiene nēsājas pa Latvijas šosejām kā apdullusi lielceļu karaliene. Ne tas ir traki, ka viņa to dara par valsts līdzekļiem. Ne tas ir traki, ka šādā veidā tiek apdraudēti nevainīgi cilvēki (labi, ir, protams, traki). Ne tas ir traki, ka viņa pati to acīmredzami uzskata par pilnīgi normālu un viņas "statusam" atbilstošu.

Traki ir tas, ka šis gadījums parāda to, kādos veidos šīs "kungu" tiesības mūsu valstī, oficiāli it kā nepieļautas, īstenībā pamazām, paklusām vien tiek nostiprinātas dažādos "iekšējos normatīvajos aktos". Un vēl arī to, cik dziļi iepinušās šajā personisko vēlmju un vajadzību apmierināšanas vārdā radītajā zirnekļu tīklā ir pat tās amatpersonas, kurām it kā vajadzētu būt pirmajām valsts iedzīvotāju tiesību sardzē.

Lai tie nebūtu tukši vārdi, pieminēšu konkrētus piemērus, kurus mums ir uz paplātes pasniedzis "zemu lidojošās Āboltiņas" gadījums.
Tātad mums pastāv pilnīgi viennozīmīgi un skaidri uzrakstīti ceļu satiksmes noteikumi, kuros norādīts, ko āboltiņas - lai cik viņas nešķistu sev ekskluzīvas un pārākas par visiem citiem - drīkst un ko nedrīkst:

"Pavadot transportlīdzekli (kolonnu), braukšanas ātrums apdzīvotās vietās nedrīkst pārsniegt maksimālo atļauto braukšanas ātrumu vairāk par 10 km/h, bet ārpus apdzīvotām vietām - vairāk par 20 km/h.
Iedegtai mirgojošai zilai bākugunij bez ieslēgta speciāla skaņas signāla ir tikai brīdinoša nozīme. To var izmantot, brīdinot par nelaimes gadījumu (piemēram, ceļu satiksmes negadījumu), kā arī pavadot transportlīdzekli (kolonnu).

Transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzekļiem ir iedegta mirgojoša zila bākuguns bez ieslēgta speciāla skaņas signāla, nedrīkst pārkāpt šo noteikumu prasības, izņemot apstāšanās un stāvēšanas noteikumus."

Kas nozīmē: no dubļiem izlīdušās pašmāju hercogienes, lai kur un kā arī steigtos, nedrīkst - nedrīkst, un viss - atļauto ātrumu pārsniegt vairāk kā par 20 kilometriem stundā. Un arī to - tikai gadījumā, ja hercogienes mašīnai priekšā brauc cita, mirdzinoties visās varavīksnes krāsās un skaļi baurojot par svarīgo kravu. Ne citādi.

Taču ko lai dara, ja hercogienēm uz likumu nospļauties, jo viņas sev šķiet īpašas un atšķirīgas no visādiem tur sīkiem vaukšķiem un nožēlojamiem plebejiem tāpat kā viņu ekskluzīvās un pamatotās vēlmes un vajadzības?

Tā nu šajā gadījumā Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins - tagad par sniegtajiem pakalpojumiem atalgots ar siltu vietu Ostas policijā - ir uzrakstījis un parakstījis Valsts policijas iekšējos noteikumus, kuros noteicis, ka mašīnu, kas mirdzina kaut vienu zilu bākuguni, Valsts policijai nemaz nav tiesību aizturēt citādi kā vienīgi gadījumos, ja ir aizdomas par šī auto nolaupīšanu, izmantošanu noziedzīga nodarījuma veikšanā vai vadīšanu apreibinošu vielu ietekmē.
Un tas nozīmē - ja arī kādam principiālam ceļu policistam ienāktu prātā apstādināt visu dzīvo uz ceļa apdraudošu, atļauto ātrumu kaut dubulti pārkāpjošu mūslaiku "čļenozovu", viņam tas vienkārši ir aizliegts. Līdz ar to āboltiņas, nospļaujoties par nepatīkamajiem ceļu satiksmes noteikumiem, var lidot, kur un kā vien vēlas. Pilnīga nesodāmība ir nodrošināta. Satiksmes noteikumus brutāli pārkāpt nedrīkst, bet var. Un kāpēc gan lai tas attiektos tikai uz satiksmes noteikumiem vien?

Protams, tas nebūtu iespējams, ja citos augstos valsts amatos atrastos cilvēki, kuri godīgi un kārtīgi pildītu savus pienākumus un būtu apveltīti ja ne ar principialitāti un drosmi, tad vismaz kripatiņu godaprāta.

Taču mūsu lielceļu karalienes gadījums spilgti izgaismo, kādi gļēvi, lupataini, korumpēti vai aiz vārīgas vietas paņemti - variantu izvēlieties paši - šajos amatos patiesībā atrodas.

Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis. Iedomājieties, it kā policijas virsnieks ar stāžu, it kā cienījams cilvēks, vīrietis galu galā, bet bailīgi, slapstīgi klusē, kad viņam apjautājas par šo un līdzīgiem gadījumiem.

Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Viņa atbildība it kā esot par visu valsts iekšlietu sistēmu. Arī gļēvi klusē, kad viņam saistībā ar partijas biedreni pajautā - kā tad īsti policistam jārīkojas situācijās, kad viņš ierauga zemu lidojošu "čļenovozu".

Viss, ko spēj izdvest: "Valsts policijai jārīkojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem un noteikumiem, kas regulē šādas situācijas." Kādiem aktiem? Klusums.

Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšniece Vineta Mistre. Viņas atbilde jau ir prasti ciniska - ja garām lido "operatīvais transporta līdzeklis", policistam vienkārši "ir jāpieņem, ka tas brauc novērst notikumu, kam var būt smagākas sekas, nekā tam, ja operatīvā transportlīdzekļa vadītājs, iespējams, pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu".

Šie ir cilvēki, kuriem valsts uzticējusi milzīgo atbildību par likuma ievērošanu, par iedzīvotāju drošību un ko tik vēl ne. Tāpat šādu amatu ieņem arī Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks, kura vadītās struktūras luksusauto nesās kopā ar Āboltiņas "čļenovozu", - un viņa atbilde ir vēl krāšņāka: "A jūs kaut ko pierādiet!"...

Sliktākais, protams, tas, ka Āboltiņas gadījums savā būtībā tiešām ir tikai viens tāds nenozīmīgs sīkums no kopējās ainas. Taču tas uzskatāmi parāda, cik sapuvusi ir mūsu valsts tiesiskā sistēma un cik izpleties ir zirnekļa tīkls, kurā vairs pat nesaprast, kurš tad no kura ir vairāk atkarīgs - piemēram, Āboltiņa no Reinika vai Reiniks no Āboltiņas. Tomēr skaidrs ir viens - kungi dzīvo paši un ļauj dzīvot citiem.